Fantastiskā sāga

— Nu … tad tā … Kad mēs karojām džungļos, bija tāda sajūta, it kā visu laiku mūs kāds novērotu. Piecdesmit procentos gadījumu tā arī bija. Paukš! — snaipera šāviens. Es pazīstu šo sajūtu. Un, kad mēs izkāpām krastā, mani pārņēma šī sajūta. Sitiet mani nost, bet viņi ir kaut kur tepat tuvumā.

Bārnijs apsvēra dzirdēto un nobrīkšķināja pirkstus.

— Jā, tev laikam taisnība, bet es nespēju iedomāties, ko tas varētu dot mums. Parunāsim par to, otrās brokastis ēdot, varbūt kaut ko izgudrosim. Šie indiāņi mums ir nepieciešami.

Uzņemšana gāja kā pa celmiem, un tā, iespējams, bija Bārnija vaina. Viņš nespēja koncentrēties. Bet visam vajadzēja iet kā pa sviestu, jo viņi uzņēma galvenokārt darbību.

Orligs, kuru tēloja Vals de Karlo, ir Tora tuvākais draugs un viņa labā roka, bet viņš slepus iemīlējies Gudridā, kas baidās atzīties Toram, jo negrib viņu sāpināt. Tomēr Orliga kaislība pieņemas spēkā, un, tā kā Gudrida paziņojusi, ka viņa neiemīlēs citu cilvēku, kamēr dzīvs būs Tors, mīlestības ārprāta lēkmē Orligs mēģina nogalināt Toru. Viņš paslēpjas aiz kuģa un, kad draugs iet garām, uzbrūk viņam. Tors sākumā netic savām acīm, taču, kad Orligs ievaino viņu rokā, saprot visu. Tad, rīkodamies ar vienu roku un pilnīgi bez ieročiem, Tors sāk cīņu un nogalina Orligu.

— Labi, — Bārnijs nočukstēja, zaudēdams pacietību. — Mēs vēlreiz nospēlēsim šo epizodi, un tagad es būtu bezgala pateicīgs, ja jums viss iznāktu, kā vajag, un jūs atcerētos tekstu un visu pārējo, tāpēc ka mums iet uz beigām asinis un tīrie krekli. Vietās! Orlig, aiz laivas! Tors nāk lejā pa krastu. Motoru!

Otars smagi klumzāja pa smiltīm un pat veiksmīgi notēloja izbrīnu, kad viņam priekšā izlēca de Karlo.

— Ā, Orligs, — viņš teica kokainā balsī. — Ko tu te dari? Ko tas nozīmē? Mikli Odinti! [19] paskatieties!

— Stop! — uzsauca Bārnijs. — Tā nav tekstā. Vai tiešām tu nevari…

Viņš negaidot aprāvās un paskatījās uz to pusi, kur rādīja Otars.

Aiz salas cita pēc citas parādījās nelielas melnas laiviņas un bez trokšņa slīdēja šurp.

— Axir, sverd! [20] — otars pavēlēja un raudzījās apkārt pēc ieroča.

, — Pagaidi! — Bārnijs viņu atturēja. — Lai paliek ieroči, un lai paliek slaktiņš. Pamēģināsim nodibināt ar viņiem draudzīgas attiecības, sāksim tirgoties ar viņiem. Tie ir mūsu potenciālie statisti, un es negribu viņus aizbaidīt. Teks, turi revolveri gatavībā, bet tā, lai neredz. Ja viņi sāks kautiņu, tu to pārtrauksi …

— Ar prieku.

— Tikai neiedomājies sākt pats. Tā ir pavēle. Džīno, vai tu viņus uzņem?

— Visā pilnībā. Ja jūs aizvāksiet no skatuves divdesmitā gadsimta pārstāvjus, es uzņemšu atbraukšanu, izkāpšanu un visu pārējo.

— Vai dzirdējāt, ko viņš teica? Prom no kameras! Lin, žigli uzvelciet vikinga drēbes, lai varat iet viņiem līdzi un tulkot.

— Kā es varu iet? Es taču viņu valodā neprotu ne vārda!

— Gan iemācīsieties. Jūs esat tulks — tad tulkojiet. Mums vajadzīgs balts karogs vai kaut kas tamlīdzīgs, lai viņi redz, ka nākam ar miermīlīgiem nodomiem.

— Mums ir balts vairogs, — teica kāds no buta-. foriem.

— Būs labi, dodiet to Otaram.

Tuvojoties krastam, laiviņas sāka slīdēt lēnāk. To bija deviņas, un katrā sēdēja divi vai trīs cilvēki.

Daudzi bija piesardzīgi un turēja rokā šķēpus un īsus lokus, tomēr neizskatījās, ka viņi grasītos uzbrukt. Vairākas norvēģietes bija nokāpušas līdz krastam paskatīties, kas notiek, un viņu klātbūtne likās iedūšinām ļaudis laivās, tāpēc ka viņi pieairēja vēl tuvāk. Jenss Lins pieskrēja klāt, steigā šņorēdams ciet ādas jaku.

— Parunājiet ar viņiem, — teica Bārnijs, — bet palieciet Otaram aiz muguras, lai svešie domā, ka runātājs ir viņš.

Šūpodamies viļņos, Dorsetas indiāņi piebrauca vēl tuvāk. Abās pusēs bija dzirdami skaļi kliedzieni.

— Mēs tam iztērējam veselu naujumu filmas, — teica Džīno.

— Uzņem vien, to, kas nav vajadzīgs, mēs varam izgriezt. Pārvietojies pa krastu, lai ieņemtu izdevīgāku skatu punktu, kad viņi iznāks malā. Ja viņi iznāks. Mums jāizgudro, kā viņus pievilkt, varbūt jāpiedāvā kaut kas apmaiņai.

— Šautenes un šņabis, — ierosināja de Karlo. — Tie ir pastāvīgie apmaiņas priekšmeti Rietumu filmās, kur piedalās indiāņi.

— Nekādus ieročus! Šie zeļļi tīri labi tiek galā ar to pašu, kas viņiem ir. — Bārnijs palūkojās apkārt, lai rosinātu iztēli, un ieraudzīja aiz Otara mājas stūra rēgojamies lauku virtuvi. — Tā ir doma, — viņš teica un gāja pie virtuves. Atspiedies uz tās, Klaids Roul- stons skribelēja kaut ko uz papīra gabaliņa.

— Es domāju, ka tu kopā ar Cārliju raksti papildu dialogus, — Bārnijs ierunājās.

— Es konstatēju, ka darbs pie scenārija traucē man dzejot, tāpēc atgriezos pie sava katla.

— īsts mākslinieks. Kas tev tur garšīgs?

— Kafija, tēja, taukos vārīti pīrādziņi, siera maizes — tas pats, kas parasti.

— Diezin vai tas spes iekārdināt sarkanādainos. Kas vēl?

— Saldējums.

— Tas gan var noderēt. Iegāz to vienā no vikingu māla podiem, es tūlīt kādu aizsūtīšu pēc tā. Varu saderēt, ka šie puiši ir tādi paši kārumnieki kā visi cilvēki.