Fantastiskā sāga

— Apturi! — viņš uzsauca Dallasam, kas vadīja mašīnu. — Griez apkārt un brauc uz otru krastu. Džīno, uzstādi kameru pašā augšā un uzņem, kā kuģis ienāk līcī un ļaudis skrien taisni virsū kamerai, drāzdamies tai garām abās pusēs.

— Tas bija satriecošs skats, — teica Džīno, — kā viņi lēca ārā no kuģa. Būšu gatavs pēc desmit minūtēm.

— Tev vajadzēs vairāk, lai to visu vēlreiz nofilmētu. Pagaidi, — viņš pavēlēja Dallasam, kas jau gribēja griezt apkārt. — Man vajadzīga tava pudele.

— Kāda pudele? — neviltoti pārsteigts, jautāja Dallass.

— Pudele, kuru tu vienmēr nēsā līdzi. Patapini, vēlāk atdošu.

Triku meistars negribīgi izvilka no sēdekļa apakšas jau iesāktu viskija pudeli ar melnu etiķeti.

— Ak tā gan, — ledaini novilka Bārnijs, — jau iegrābies privātīpašumā.

— Manējais izbeidzās, tā ir tīrā nejaušība. Es samaksāšu.

— Un es domāju, ka man vienīgajam ir kastes atslēga. Ko visu neiemācās armijā! Nu, dari, kas tev jādara. — Viņš iebāza pudeli jakas iekškabatā un gāja atpakaļ pie Otara, kas tupēja uz ceļiem strauta malā un dzēra ūdeni no saujām.

— Dzen viņus atpakaļ kuģī, — teica Bārnijs. — Mēs gribam vēlreiz uzņemt izkāpšanu, šoreiz no neliela attāluma.

Otars paskatījās uz Bārniju un, ar roku slaucīdams samērcēto bārdu, sāka mirkšķināt acis.

— Par ko tu runā, Bārnij? Visi ir laimīgi, ka atkal tikuši krastā. Viņi negribēs iet atpakaļ uz kuģi.

— Gribēs, ja tu viņiem pavēlēsi.

— Kāpēc man vajadzētu pavēlēt? Stulba iedoma.

— Tu pavēlēsi viņiem, tāpēc ka atkal strādā par algu. Te būs neliels avansiņš.

Viņš iedeva pudeli Otaram, kas plati pasmaidīja un pielika to pie lūpām. Kamēr vikings dzēra, Bārnijam izdevās viņu pārliecināt.

Pat Otaram nebija viegli dabūt ļaudis atpakaļ kuģī. Beidzot viņš zaudēja pacietību, kādu no saviem vīriem ar sitienu pa krūtīm nogāza smiltīs un divas sievietes ar spērieniem pagrieza vajadzīgajā virzienā. Kaut gan pēc tam bija dzirdama ņurdēšana un gau- šanās, ļaudis kāpa uz klāja un ķērās pie airiem. Piepūle, kas bija nepieciešama, lai noceltu knorru no sēkļa, galīgi atvēsināja sadumpotos prātus.

Līdzko kamera bija izcelta no mašīnas, Bārnijs aizsūtīja džipu atpakaļ uz nometni. Kuģis vēl nebija apgriezies un no jauna pacēlis buras, kad džips bija atpakaļ, piekrauts ar alus kastēm, siera kārbām un konservētu šķiņķi.

— Gāziet visu to ārā, — Bārnijs izrīkoja, — jardus desmit aiz kameras un uztaisiet kaudzi tik augstu, lai var redzēt no tālienes. Atgrieziet šķiņķa kārbas, lai viņi zina, kas tas ir. Iedodiet man vienu kārbu un alus pudeli.

— Tur jau viņi brauc, — ziņoja Džīno. — Lieliski, pilnīgi fantastiski.

Knorrs pilnā gaitā traucās uz līci, kamēr tā lielā bura aizsedza viņiem skatu; saceldams šļakatu mākoni, kuģis iedrāzās strauta ietekā. Bārnijs nebija drošs, ka vikingiem pietiks entuziasma vēl otrreiz izcelties malā, un nolēma neriskēt.

— 01/ — viņš kliedza pilnā rīklē. — Svinakjot, 61 ok ostr! *

Vikingi saprata. Turpat trīs nedējas bija kuģots, iztiekot ar sausiņiem un žāvētām zivīm, tāpēc, izdzirdējuši aicinājumu, viņi ierēcās aiz sajūsmas. Šoreiz sajūsma bija tāda pati kā iepriekšējo reizi, ja ne vēl lielāka. Klupdami krizdami, cits citu no kājām gāzdami, viņi dieba krastā un šāvās garām kamerai, lai tiktu pie ēdamā un dzeramā.

— Stop! — uzsauca Bārnijs. — Bet pagaidām prom neej. Kad viņi būs iekoduši, es gribu, lai viņi novecļ no kuģa lopus.

Pienāca Otars ar pustukšu šķiņķa kārbu vienā un alus pudeli otrā rokā.

— Kā tu domā, vai šī būs laba vieta apmetnei? — Bārnijs vaicāja.

Otars paskatījās visapkārt un, laimīgi smaidīdams, pamāja ar galvu.

— Laba zāle, labs ūdens. Krastā milzums koku kurināšanai, Milzums labu koku ciršanai. Zivis, medības — laba vieta. Kur ir Gudrida? Kur visi pārējie?

— Brīvdienā, — Bārnijs atbildēja. — Visi uz Kata- linas. Apmaksāta brīvdiena, svētki, cep gāju uz uguns un tā tālāk.

— Kāpēc svētki?

— Tāpēc, ka es esmu devīgs un man patīk redzēt ļaudis laimīgus. Līdz jūsu atbraukšanai mēs neko ne-

* Alus! Cūkgaļa, alus un siersl

varējām iesākt, bez tam tas ietaupa naudu. Es ar dažiem cilvēkiem gaidīju jūs trīs nedējas. Pārējie būs prom tikai vienu dienu.

— Gribu redzēt Gudridu.

— Tu gribi teikt — Slaitiju. Domāju, ka arī viņa grib redzēt tevi.

— Pagājis tik ilgs laiks.

— Tev patīk primitīvas baudas, Otar. Vismaz apēd šķiņķi un neaizmirsti, ka tas ir vēsturisks moments. Tu nupat kā esi ieradies Jaunajā Pasaulē.

— Tu esi ķerts, Bārnij. Tā ir tā pati vecā pasaule, tikai šo vietu sauc par Vinlandi. Šķiet, ka te ir labi koki.

— Es neaizmirsīšu šos vēsturiskos vārdus, — teica Bārnijs.

14

— Šorīt man nav laba dūša, — sūkstījās Slaitija, palaizdama vajīgāk jostu ar apzeltītu sprādzi. — Vainīgs, jādomā, gaiss vai klimats, vai kaut kas tamlīdzīgs.

— Kaut kas tamlīdzīgs, — bez jebkādas līdzjūtības atsaucās Bārnijs. — Gaiss. Protams, tās nevar būt sekas pēc vakardienas uzdzīves krastā ar vikingiem, kad jūs cepāt uz ugunskuriem ēdamos gliemežus un austeres un izlakāt sešas kastes alus.