Fantastiskā sāga

— Mani gan ne, — teica Emorijs, paceldams rokas un pakāpdamies atpakaļ. — Jau paskatoties uz laivām, man kļūst nelabi. Līdzko es būšu trīs minūtes pašūpojies laivā, man kuņģis apgriezīsies otrādi un es atstiepšu kājas.

Kā pieredzējis karavīrs, kas grib izvairīties no nepatīkama pienākuma, Dallass jau bija ceļā uz paugura virsotni, kad Bārnijs pagriezās pret viņu.

— Es esmu šoferis, — viņš teica. — Es pagaidīšu kabīnē.

— Te nu bija visi uzticamie un padevīgie darbinieki, — dzedri teica Bārnijs. — Es sapratu, puiši, varat neatkārtot. Labi, Emorij, pasaki šoferim, lai brauc uz nometni. Mēs centīsimies pēc iespējas ātrāk aizkļūt līdz kuģim un izcelt malā Otara ļaudis, un varbūt tuvākajā laikā mēs varēsim atsākt uzņemšanu. Pamodini Džīno, pasaki viņam, lai kāpj augšā uzkalnā un no tās vietas, kuru mēs izvēlējāmies, nofilmē kuģi, kad tas nāks iekšā līcī. Un parūpējies, lai izcelšanās vietā nepaliktu automašīnu riepu nospiedumi.

— Tiks izdarīts, Barnij. Kaut es varētu braukt tava vietā, bet es un kuģi…

— Protams, protams. Ej.

Kāpdams laivā, Bārnijs saslapināja kājas. Ūdens bija tik auksts, ka viņam šķita — kājas lejpus ceļiem ir amputētas. Laiva — uz koka rāmja uzvilktas roņādas— bija nestabila un mētājās viļņos kā liela vabole; Bārnijam vajadzēja notupties dibenā un ar abām rokām turēties pie bortiem, lai nezaudētu līdzsvaru. Kad knorrs bija sasniegts, viņš nejaudāja izkāpt no gāzelīgās laivas un tikt pāri kuģa augstajam bortam, kamēr stipras rokas nebija pastiepušās pretī un uz- vilkušas viņu uz klāja kā graudu maisu.

— Hanatiūl Sidustu handartokin! * — nokliedza Otars, un viņa ļaudis, līksmi sasaukdamies, ņēmās griezt apkārt kuģi, lai sagatavotu to brauciena pēdējam posmam. Bārnijs aizlasījās uz pakaļgalu, lai darba karstumā netiktu samīdīts. Jūrnieki stūma buras apakšmalā piestiprināto baļķi; sievietes spiegdamas pajuka uz visām pusēm, turpretī sapītās aitas, saņēmušas spērienus, varēja protestēt, tikai skaļi blējot. Pārpildītais klājs atgādināja murdošu lauku mājas pagalmu ar atplēstiem barības maisiem un pārbiedētiem lopiem. Visā šajā ņegā viena no sievietēm, noliekusies pār koka spaini, slauca govi. Kad kuģis pagriezās, vējš atnesa līdz Bārnijam vircas smaku, un līdzība šķita vēl lielāka.

Tracis beidzot norima, un pat lopi mierīgi atgriezās pie barības. Ceļavējš ne vien piepūta buru, bet arī aiznesa no kuģa pakaļgala dažādās smakas, tā ka gaiss te kļuva tīrs un svaigs. Ūdens šķēlējs šņākdams lauzās cauri Atlantijas okeāna lēzenajām bangām, un gar kuģa bortiem aizlīgoja putojoši viļņi. Viegls kā korķis, knorrs bija drošs un praktisks kuģis un uz jūras jutās kā savās mājās.

— Vieta šķiet laba, — teica Otars, ar vieglu pieskārienu valdīdams stūres airi, bet ar brīvo roku rādīdams uz krastu, kur jau bija saredzami lieli koki un pjavu blaiskumi.

— Pagaidi, kamēr apbrauksim apkārt zemesragam, — Bārnijs atteica. — Tur ir pat labāk.

Viņi brauca garām salām, kas atradās ārpus jomas, un dzīvnieki, saoduši svaigas zāles smaržu, sacēla troksni. Sapītais un piesietais vērsis sāka raustīt virvi un baurot, sievietes aiz prieka kliedza, vīrieši dziedāja. Brauciens tuvojās beigām, un vieta patiešām likās jauka. Pat Bārnijs izjuta satraukumu, kad skatienam pavērās Epavesas līcis ar staltiem kokiem, kas, pa- kāpušies uzkalnos, tiecās pretī debesu zilgmei, un pavasarīgi zaļās pļavas pie strauta. Tad viņš pamanīja tumšu plankumu uzkalna virsotnē — operatoru ar kameru —, džipu uz nogāzes un atcerējās filmu. Viņš nobēdzinājās aiz borta un palika uz ceļiem tik ilgi, kamēr nebija uzmaucis vikingu ragaino ķiveri, kas karājās siksnā turpat netālu. Tikai tad, kad aukstā ķivere bija uzdabūta galvā, Bārnijs piecēlās tā, lai būtu saskatāms no krasta.

Otars pilnā gaitā vadīja knorru uz strauta ieteku, un visi, kas bija uz kuģa, satraukti kliedza. Beidzot knorra ķīlis nošņirkstināja smilšaino dibenu, pacēlās uz viļņa, pavirzījās vēl mazliet uz priekšu, atkal skāra dibenu un nodrebējis apstājās. Aizmirsuši pacelto apakšējo buru, apkalpes locekļi un pasažieri lēca ūdenī un smiedamies brida krastā. Otars izrāva garās zāles klumšķi, vispirms pielika to pie deguna, tad pagaršoja. Daži vārtījās pa zemi, izbaudīdami dzīvniecisku prieku, ka pēc tik ilgas šūpošanās kuģī atkal jūt stingru pamatu zem kājām.

— Lieliski! — iesaucās Bārnijs. — Nudien lieliski!

Izkāpšana Vinlandē pēc vairākiem uz jūras pavadītiem mēnešiem, pirmie jaunās pasaules kolonisti. Apbrīnojami kadri, īsti vēsturiski kadri! — Caur neprātīgo dzīvnieku baru viņš izlauzās līdz kuģa priekšgalam, nostājās tā, lai operators viņu redzētu, un, pamājis ar roku, uzsauca: — Pietiks! Nāc lejā!

Balss bija tikko sadzirdama, toties žests bija izteiksmīgs. Džīno atlieca muguru un pamāja pretī, tad sāka celt kameru iekšā džipā. Dažas minūtes vēlāk mašīna, oļus svaidīdama, drāzās gar krastu; Bārnijs nolēca no kuģa un skrēja to sagaidīt.