Fantastiskā sāga

Džips atgriezās pēc pusstundas, bet ar šo laiku bija pieticis, lai dzīrošana ietu vaļā pilnā sparā, alus plūstu straumēm un grapa būtu izdzerta līdz pēdējai lāsei.

Kad ieradās Otars, noskaņojums strauji mainījās. Torhalls ātri piecēlās un atspiedās ar muguru pret sienu, bet Otars starot staroja. Viņš uzsita Torhallam pa plecu, naids pēc brīža bija aizmirsts, visi atviegloti uzelpoja, un dzīres turpinājās.

— Nu, kā iet? — Bārnijs jautāja Jensam Linam, kas kāpa laukā no džipa daudz apdomīgāk nekā Otars. Dažās prombūtnes minūtēs viņam bija izaugusi trīs dienu bārda un zem asinīm pieplūdušajām acīm izveidojušies tumši maisiņi.

— Mēs viegli atradām Torhallu, — viņš teica piesmakušā balsī. — Mūs uzņēma atplestām rokām, un mēs nopirkām kuģi bez kādām grūtībām. Mēs nevarējām braukt prom, neapslacījuši darījumu. Tā pagāja diena un nakts. Tikai pēc vairāk nekā divām dienām Otars aizmiga uz galda un mums izdevās iznest viņu ārā un atvest atpakaļ. Paskatieties uz viņu — dzer atkal! Kā viņš spēj to turēt? — Jenss noskurinājās.

— Vienkārša dzīve un daudz svaiga gaisa, — paskaidroja Bārnijs.

Norvēģu kliedzieni un līksmie izsaucieni kļuva aizvien skaļāki, un Otars, atkal nonācis dzīrotāju pulkā, neizrādīja ne mazākās noguruma pazīmes.

— Tā vien šķiet, ka mūsu vadošais aktieris un statisti šodien neķersies pie darba, tā ka salasīsimies un apspriedīsim, kā mēs filmēsim Vinlandē un uz tā kuģa … nu, kā to sauc?

— Knorrs. Nominatīvs — her er knorrur, akuzatīvs — um knorr …

— Pagaidiet, es taču nemācu jūs, kā uzņemama filma. Es gribu aplūkot knorru — tas izskatās diezgan stabils, lai uz tā varētu uzstādīt kameru, — un apsvērt, cik epizodēs mēs to varētu izmantot. Pēc tam mums jāizplāno sagaidīšana Vinlandē un kaut kā jāseko arī kuģim. Darba ir pilnas rokas. Sunim mēs jau esam tikuši pāri, tagad atlikusi aste — ja vien kaut kas neiziet greizi.

Griezīgi ieķērcās kaija, un Bārnijs ātri izstiepa roku un paklauvēja pa knorra korpusu.

12

— Es tevi nositīšu, tu, mantihundr[16], ja šļakstīsi man acīs ūdeni! ierēcās Otars.

— Stop! — teica Bārnijs, nokāpa uz klāja un pasniedza Otaram dvieli. — Tev jāsaka: «Nost no buras! Es nositīšu pirmo, kas piedurs tai pirkstu! Pacelt visas buras! Mans deguns saož zemi, kad es jums saku! Nekrītiet izmisumā!» Tavā tekstā nav ne vārda par ūdeni.

— Viņšiīšām uzšļāca man virsū ūdeni, — dusmīgi teica Otars.

— Protams. Tu taču atrodies jūrā, jūdzēm tālu no krasta, plosās vētra, un tev sejā sitas šļakatas. Uz jūras tā ir vienmēr. Tu taču nepiktojies un nelādi okeānu ikreiz, kad vilnis tevi saslapina?

— Bet tas jau nav uz jūras, tas notiek uz sauszemes manas mājas priekšā.

Nebija nozīmes skaidrot, ka viņi uzņem filmu, ka filmai jāliekas īstai un ka aktieriem jādomā, ka tas viss notiek īstenībā. Bārnijs bija to jau darījis vismaz četrdesmit reizes. Filmai šā vikingu vīrišķības iemiesojuma acīs nebija nekādas vērtības. Un kam vispār bija kāda vērtība viņa acīs? Ēšanai, dzeršanai un vienkāršām izpriecām. Un lepnumam.

— Esmu pārsteigts, ka tāds sīkums kā šļakatas uztrauc tevi, — Bārnijs teica un pagriezās pret palīgu.

— Edij, piesmel pilnu spaini un iegāz man taisni ģīmī.

— Kā paveļat, mister Hendrikson.

Edijs atvēzējās un iegāza spaiņa saturu ventilatora radītajā gaisa strāvā, kas apšļāca Bārniju no galvas līdz kājām.

— Vareni, — viņš teica, cenzdamies apvaldīt drebuļus. — Pamatīgi atspirdzina. Man ne silts, ne auksts, ja ūdens iešļācas sejā.

Viņš savilka seju drausmīgā grimasē, jo sala līdz nāvei. Septembra vakari Orkneju salās tāpat jau bija auksti, un ventilatora dzītā gaisa strāva kā ar nazi pārgrieza slapjās drēbes. \

Lej man virsū ūdeni! — pavēlēja Otars. — Es parādīšu, ka nebaidos no ūdens.

:— Acumirkli… Un neaizmirsti, ko tev teicu.

Bārnijs izgāja no kameras redzeslauka, un šajā brīdī kāds izsaucās:

— Rullis ir pie beigām, mister Hendrikson!

— Tad pārtin lenti un žiglāk, citādi būs jāpaliek te pa nakti.

Vētras sabangotā jūra nozuda no ekrāna Otaram aiz muguras, un visiem kā akmens novēlās no sirds. Strādnieki, kas stāvēja uz platformas līdzās knorram, ieslēdza elektrisko sūkni, lai pielaistu mucu ar jūras ūdeni. Otars stāvēja viens, turēdamies pie krastā izvilktā kuģa stūres aira, un grīni skatījās apkārt. Žilbinošie prožektoru staru kūļi apgaismoja knorru un gabaliņu krasta aiz tā, viss pārējais grima tumsā.

— Iedod man cigareti, — Bārnijs palūdza sekretārei. — Manējās ir saslapušas.

— Var sākt, mister Hendrikson, — teica operators.

— Lieliski. Visi savās vietās! Kameru!

Divi strādnieki ar visu svaru uzgūlās uz garajām svirām, kas šūpoja to klāja daļu, uz kuras stāvēja Otars.

— Aiziet!

Zobus sakodis, Otars raudzījās acīs vētrai, turēdams stūres airi, kuru kāds noslēpies strādnieks mēģināja izraut vikingam no rokām.

— Nost no buras! — Otars uzkliedza. — Zvēru pie Tora, ka nositīšu katru, kas piedurs pirkstu burai. — Šļakatas iesitās vikingam sejā, un viņš salti iesmējās.

— Man no ūdens ne silts, ne auksts! Man patīk ūdens. Pacelt visas buras! Es jau saožu zemi. Nezaudējiet cerību!

— Stop! — pavēlēja Bārnijs.