Fantastiskā sāga

— Otars uzskata, ka Torhalla galvā iemājo ļaunie gari — illar vettir —, tāpēc ka viņš nekad nav pircis nevienu kuģi. Torhalls saka, ka pirms trim mēnešiem, kad Otars ieradies pie viņa, baudījis viņa viesmīlību un nopircis kuģi, viņš dziedājis pavisam citu dziesmu. Otars vairs nešaubās, ka Torhalls ir apsēsts, tāpēc ka veselu gadu nav pametis šo salu, un ka Torhalla galvā ir jāiztaisa caurums, lai izlaistu ārā ļaunos garus. Torhalls atbild, ka, līdzko viņš dabūs savu cirvi, viņš parādīs, kura galvā jāiztaisa caurums …

Bārnijs iesita sev pa pieri un pameta novērošanas pozīciju, kuru bija ieņēmis, kamēr abi smagsvari bija nostājušies draudīgās pozās un gatavojušies iznīcinošam mačam.

— Stop! — viņš uzsauca, bet vikingi izlikās nedzirdam. Bārnijs lika lietā savas vecnorvēģu valodas zināšanas. — Nemit stadar! [14] — bez panākumiem. — izšauj pāris reizes gaisā! — viņš uzsauca Dallasam.

— Viņi jānomierina, kamēr nav par vēlu.

Tekss izšāva oļos, un šķembas svilpdamas ar rikošetu ielidoja ūdenī. Vikingi pagriezās, uz brīdi piemirsuši nesaskaņas. Bārnijs skrēja pie viņiem.

— Otar, uzklausi mani. Man šķiet, es zinu, kas par nelaimi.

— Es arī zinu, — Otars noņurdēja, savilkdams pirkstus dūrēs. — Neviens neuzdrīkstas saukt Otaru par …

— Nav nemaz tik ļauni, kā izklausās. Mums tikai ir dažādi viedokļi. — Bārnijs pavilka Otaru aiz piedurknes, bet tas nepakustējās ne par mata tiesu.

— Doktor, aizvediet Torhallu uz māju un pacienājiet ar alu, bet es pa to starpu aprunāšos ar Otaru.

Dallass vēl vairākas reizes izšāva oļos, lai veicinātu sarunu. Beidzot strīdoņas bija izšķirti un Torhalls steidzās iedzert.

— Vai tu varētu doties uz Vinlandi ar savu kuģi? — Bārnijs jautāja.

Otars, kuram dusmas vēl nebija pārgājušas, mirkšķināja acis un purināja galvu, jo nesaprata, par ko Bārnijs runā.

— Ar kuģi? Kas ir ar manu kuģi? — viņš beidzot atvaicāja.

Bārnijs pacietīgi atkārtoja jautājumu, un Otars papurināja galvu, kategoriski noliegdams šādu plānu.

— Muļķīgs jautājums, — viņš teica. — Mans kuģis der sirojumiem pa upēm, gar piekrasti. Atklātā jūrā ar to nav ko meklēt. Lai brauktu pa okeānu, ir vajadzīgs knorrs. Re, kur ir knorrs.

Tagad, kad Bārnijs paskatījās uz kuģi, viņš skaidri redzēja atšķirību starp tiem. Ja ar pūķa galvu rotātais kuģis bija garš un šaurs, tad knorrs bija plats, augsts un vismaz savas simts pēdas garš. Tas likās visādā ziņā drošs braucamais.

— Vai ar šo kuģi tu dotos uz Vinlandi? — Bārnijs jautāja.

— Nūja, — Otars atbildēja, skatīdamies uz Torhalla pusi un vīstīdams dūres.

— Kāpēc tu nevarētu nopirkt to no Torhalla?

— Un tu arī! — Otars uzbrēca Bārnijam.

— Pagaidi, uzklausi mani. Ja es piesviežu tev klāt daļu naudas, vai tad tu vari nopirkt to kuģi?

— Tas maksā sālīti.

— Burāšana ir dārgs prieks. Vai tu vari to nopirkt?

— Varbūt.

— Tad norunāsim. Ja viņš saka, ka tu esi nopircis kuģi pirms diviem mēnešiem, tad tā arī ir bijis. Nesit man! Es došu tev naudu, profesors pārcels tevi uz Islandi, tu varēsi nokārtot tur savus darījumus, un viss būs labi.

— Par ko tu runā?

Bārnijs pagriezās pret Jensu Linu, kas uzmanīgi klausījās.

— Jūs saprotat, Jens, vai ne? Šorīt mēs norunājām, ka Otars brauks uz Vinlandi. Tagad viņš man apgalvo, ka šim ceļojumam esot nepieciešams cits kuģis. Torhalls sacīja, ka Otars atbraucis pie viņa un nopircis šo pašu kuģi pirms diviem mēnešiem. Tā laikam arī ir bijis. Ātri nokārtosim šo lietu, kamēr tā nesamudžinās vēl vairāk. Paķeriet līdzi Dallasu un izskaidrojiet visu Hjūitam. Vislabāk ņemiet motorlaivu. Ar visu kompāniju dodieties uz Islandi — uz Islandi pirms diviem mēnešiem — nopērciet kuģi, atgādājiet šodien šurp un tūlīt brauciet atpakaļ. Tas neprasīs vairāk par pusotrām stundām. Paņemiet no kasiera pāris markas, ko samaksāt par kuģi. Un neaizmirstiet pirms aizbraukšanas parunāt ar Torhallu un noskaidrot, cik Otars samaksājis, lai varētu iedot viņam vajadzīgo summu.

— Tas, ko jūs sakāt, ir paradokss, — teica Jenss.

— Es neticu, ka tas ir iespējams …

— Man nekrīt svarā, vai jūs ticat vai neticat. Jūs saņemat algu. Jums tas ir jādara. Es iesmērēšu Torhallu, lai tad, kad jūs atgriezīsieties, viņš būtu labākā noskaņojumā. _

Džips aizbrauca, un Bārnijs kāpa uz būdu, lai uzmundrinātu dzērājus. Norvēģi bija sašķēlušies divās grupās, atbraucēji neatkāpās no sava vadoņa. Visi nikni blenza un tikpat kā nedzēra. Ienāca Džīno ar pudeli, kuru viņš bija izvilcis no objektīva futrāļa.

— Vai gribat nogaršot, Bārnij? — viņš jautāja.

— īsta grapa no manas vecās Itālijas. Vietējo pašbrū- vēto es nevaru iedzert.

— Tavējais nav daudz labāks, — Bārnijs atteica.

— Mēģini piedāvāt Torhallam, viņam droši garšos.

Džīno izvilka aizbāzni, iekampa krietnu malku, tad

sniedza pudeli Torhallam.

— Drekkit, — viņš teica ciešamā vecnorvēģu valodā, — ok verid velkotnnir til Orkneyja! [15]

Sarkanbārdainais vikings neatraidīja viesmīlības pierādījumu, iedzēra malku, nokāsējās, cieši paskatījās uz pudeli un iedzēra vēl.