Fantastiskā sāga

— Sāksim, — viņš teica. — Uzņemsim šo dubli bez skaņas, un es tevi visu laiku vadīšu. Pārējie visi apklustie! te ir nevis uzņemšanas paviljons, bet kaut kāda arodbiedrības sapulce. Kameru! Tu esi ienācis, Otar, tu skaties uz zemi — ne jau uz to nolādēto pudeli! — pastiep roku un skar viņas matus. Slaitija pamostas,' lieliski, viss ir labi, tagad apsēdies … Nesalauz gultu! Okei, tagad tu apkamp un noskūpsti viņu.

Otara pirksti iecirtās Slaitijas rokā, viņš pēkšņi noliecās un pilnīgi aizmirsa pudeli. Slaitijas hormonu burvība vienpadsmitajā gadsimtā iedarbojās ne mazāk kā divdesmitajā. Otaram nāsīs iesitās patīkamas sievietes ķermeņa smaržas, un Bārnijam vairs nebija viņš jāmāca, ka Slaitija jāpiekļauj cieši pie krūtīm.

— Ļoti labi! — Bārnijs iesaucās. — Kaislīgs apkampiens un skūpsts, bet tev, Slaitij, tas nepatīk.

Slaitija locījās vikinga rokās un ar dūrēm vālēja pa viņa platajām krūtīm. Viņa aizgrieza galvu uz otru pusi un nočukstēja: «Mierīgāk, aliniek, mierīgāk,» — un Otars atkal noskūpstīja meiteni.

— Lieliski! — Bārnijs iesaucās. — Kā īstenībā, Slaitij. Gāz viņu gultā, Otar. Tagad lencīte.

Nostirkšķēja plīstošs audums.

— Ei, ko tu dari! — iebrēcās Slaitija.

— Nekas, nekas, — mierināja Bārnijs, — studija nopirks jaunu kreklu. Lieliski! Tagad mainās tava sejas izteiksme, Slaitij. Naids kļūst par svelošu mīlestību. Ļoti labi…

— Skatieties, ko viņš dara! — teica Emorijs Bles- teds.

— Stop! Labi. Tā lai arī paliek. Es teicu «stop» … Otar, ņem nost roku! Slaitij, skats ir gatavs.^

— Tip-top! — jūsmīgi izsaucās kāds no' strādniekiem.

— Lai taču viņš izbeidz!

— Kāpēc? Šķiet, viņiem tas sagādā prieku … un man arī.

Atkal nostirkšķēja plīstošs audums, un Slaitija tīksmi ieķiķinājās.

— Pietiek! — Bārnijs asi uzkliedza. — Es teicu, lai tu norauj lencīti, bet nu jau ir par traku. Otar, to ne!

— He-hē! — kāds novilka, un iestājās pagarš klusuma brīdis, kad bija dzirdama vienīgi Otara smagā elpa.

Bārnijs pārkāpa pār slieksni un aizcirta durvis. Otrā pusē kaut kas apmierināti dūca. Pagriezies viņš ieraudzīja pie kameras noliekušos Džīno.

— Ko tu dari? — Bārnijs jautāja. — Stop!

— Stop, protams, — Džīno atmeta, gausi izslie- dams augumu.

— Vai tu nedzirdēji manu pēdējo «stop»?

— Stop? Nē, es laikam biju izslēdzies.

— Tas nozīmē, ka … kamera ir darbojusies visu laiku?

— Visu laiku, — Džīno apstiprināja un plati pasmaidīja. — Manuprāt, jūs būsiet devis kinomākslai kaut ko tiešām jaunu, mister Hendrikson.

Bārnijs palūkojās uz aizvērtajām durvīm un izņēma cigareti.

— Varbūt. Tikai es nezinu, vai mēs kaut kur Skandināvijā varēsim parādīt nesaīsinātu variantu.

— Doktoram Māsteram noderēs.

— Es pazīstu Beverlihilā kādu puisi, kas nopirks oriģinālu, — teica Emorijs.

Viņi apklusa un ieklausījās laimīgajos smieklos otrpus durvīm.

— Un kur nu vēl viskija pudele, — drūmi noteica viens no namdariem.

11

— Viena lieta, kas man vienpadsmitajā gadsimtā tiešām patīk, — teica Bārnijs, uzdurdams uz dakšiņas lielu baltas gaļas gabalu, — ir jūras barība. Kāpēc, profesor? Tāpēc, ka nav atkritumu, vai cita iemesla dēļ?

— Droši vien tapec, ka tas, ko jūs patlaban ēdat, nav vienpadsmitā gadsimta jūras barība.

— Nepūtiet man miglu acīs. Tas nav no tiem sasaldētajiem pusfabrikātiem, kurus mēs paņēmām līdzi. Skatieties, mākoņi sāk izklīst. Ja nekas nemainīsies, mēs varam uzņemt atgriešanās epizodes beigas.

Brezenta jumta priekšējā daļa bija uzritināta augšā, un viņiem pavērās plašs skats uz pļavām un tālumā zilgmojošo okeānu. Profesors Hjūits rādīja uz to.

— Praktiski šā gadsimta jūras zivis neatšķiras no divdesmitā gadsimta zivīm. Tomēr trilobīts, kas atrodas uz jūsu šķīvja, pieder pie pavisam citas kārtas un laikmeta, un to no Katalinas atveda mūsu atpūtnieki.

— Tad tāpēc šīs kastes tecēja! — Bārnijs aizdomīgi paraudzījās uz ēdienu. — Acumirkli. Vai tam, ko es te ēdu, nav nekāda sakara ar Cārlija Canga acīm un zobiem, ko?

— Nē, nē, — atteica profesors. — Neaizmirstiet, ka pēc tam, kad bija nolemts ļaut uzņemšanas grupas dalībniekiem pavadīt nedēļas nogali citā laikmetā, mēs samainījām periodus, lai nepārtrauktu darbu. Santa- katalina ir ideāla atpūtas vieta, misters Čangs to apstiprināja, tikai viņu mazliet uztrauca vietējā fauna. Tā bija mana kļūda. Es atstāju viņu devona periodā, kad no jūras sāka nākt ārā amfībijas, absolūti nekaitīgi radījumi, lielākoties abinieki. Taču ūdenī dzīvoja būtnes …

— Acis un zobi. Esam jau dzirdējuši.

— Tāpēc es nospriedu, ka kembrijs ir piemērotāks mūsu atpūtniekiem. Okeānā peldētājiem nav bīstamākas būtnes par šo nekaitīgo trilobītu.

— Jūs atkal lietojāt šo vārdu. Ko tas nozīmē?

— Izmiris posmkājis. Tā ir pārejas forma starp vēžveidīgajiem un zirnekļveidīgajiem, no kuriem daži ir pavisam mazi. Tas, kuru jūs ēdat, ir vislielākais. Kaut kas līdzīgs divas pēdas garai jūras utij.

Bārnijs izlaida no rokām dakšiņu un steigšus iedzēra kafiju.

— Tas bija lielisks ēdiens, — viņš teica. — Bet tagad, ja jums nav iebildumu, parunāsim par koloniju Vinlandē. Ko jūs esat izdibinājis?

— Nekādu iepriecinošu jaunumu man nav.

— Pēc trilobīta viss ir labs. Stāstiet vien.