Fantastiskā sāga

— Lai paliek lekcija. Man jābūt drošam, ka Otars sadarbosies ar mums visu filmēšanas laiku, citādi nav pat ko iesākt. Viņš var aizbraukt ar savu jauno kuģi vai izdarīties vēl citādi, kā pie vikingiem parasts. Ko viņš galu galā te dara? Viņš lāgā neatbilst manam priekšstatam par jautru fermeri.

— Pašlaik viņš ir trimdā. Acīmredzot viņam nav patikusi pievēršana kristīgajai ticībai, kā to praktizēja karalis Olafs Trigvasons, un viņš pēc zaudētas kaujas bijis spiests bēgt no Norvēģijas.

— Kāpēc viņš negribēja pāriet kristīgajā ticībā?

— Olafs viņu pirmo pārbaudītu ar čūsku. Upurim iegrūž rīklē «larhorna» — garas kara taures — galu, tad pa plato galu ielaiž iekšā indīgu čūsku, caurumu aizbāž un tauri karsē, tā ka čūskai jāmeklē izeja pagāna rīklē.

— Ārkārtīgi saistoši. Bet kas notika pēc viņa aizbēgšanas no Norvēģijas?

— Viņš devās uz Islandi, bet vētrā viņa kuģis aizgāja bojā un viņš līdz ar dažiem kareivjiem tika izmests šajā salā. Tas viss notika neilgi pirms mūsu atbraukšanas.

— Ja viņa kuģis nogrimis, kā mājā tad viņš dzīvo?

— To gan es nezinu. Viņš ar saviem vīriem nonāvēja agrāko īpašnieku un apmetās mājā.

— Kas tā par dzīvi! Bet vismaz mums tās ir labas ziņas. Esmu pārliecināts, ka viņš mūs neatstās tik ilgi, kamēr viņam te labi maksās un dos dzert.

Ar vēja brāzmu un lietus šļāci vagoniņā ienāca Emorijs Blesteds. Viņam vajadzēja spiest durvis ar visu savu svaru, lai tās aizvērtu.

— Pakar savas mantas aizdurvē, lai žūst, — teica

Bārnijs. — Uz plītiņas ir karsta kafija. Kā iet ar dekorācijām?

— Drīz būs pabeigtas, — Emorijs atbildēja, maisīdams tasītē kafiju. — Mēs izlauzām būdas aizmugurējo sienu, lai varētu dabūt iekšā kameru un prožektorus, nosedzām sienu ar finiera plāksnēm un pacēlām griestus par četrām pēdām. Tas izrādījās daudz vieglāk, nekā biju domājis. Mēs tikai uzspiedām jumtu ar visām sijām ar domkratu, tad vietējie strādnieki sagrieza velēnas un, pabāzuši zem-sienām, pacēla tās vajadzīgajā augstumā. Šie puiši patiesi prot strādāt.

— Un gandrīz par velti, — piezīmēja Bārnijs. — Vienīgais plāns, kuru mēs izpildām, uzņemot šo filmu, ir budžeta plāns. — Viņš pārskatīja savu scenārija eksemplāru, ar sarkanu zīmuli atzīmēdams epizodes. — Vai mēs varam ķerties pie iekšskatiem?

— Kaut vai tūlīt.

— Tad velkam kājās gumijas zābakus. Ko tu domā par pārbaudi, Emorij?

— Absolūti pirmšķirīga. Šis vikings ir dzimis aktieris, īsts atradums.

— Jā-ā, — Bārnijs novilka, pakošļāja zīmuli un tad nosvieda to uz grīdas. — Cerēsim, ka tā būs. Var gadīties, ka viņš nospēlē divas vai trīs epizodes, bet vai viņš spēs izturēt visu uzņemšanas laiku? Es gribēju uzņemt vispirms dažus vienkāršus ārskatus — iekāpšanu laivās un izkāpšanu 110 tām, varonīgu skatu uz saules rietu, bet laiks izmaisīja. Vajadzēs ķerties pie iekšskatiem un turēt īkšķi.

Lietus gāzās no jumta un tecēja gar džipa sāniem, kad viņi lēni kūlās augšā nogāzē, braukdami pa iepriekšējo mašīnu atstātajām dubļu dangām. Laukā aiz Otara būdas stāvēja vairākas mašīnas, starp kurām izcēlās pukstošā pārvietojamā elektrostacija. Viņi piebrauca pēc iespējas tuvāk pie būdas un tad ļāpāja uz durvīm. Aizvēja pusē spiedās izmirkušie un nelaimīgie kalpi, kas bija izdzīti ārā, lai atbrīvotu vietu aparatūrai. Finiera durvis stāvēja pusviru, jo pa tām līda resni elektrības kabeļi, un Bārnijs iespraucās iekšā.

— Dodiet vairāk gaismas, — viņš sacīja, izvīstīda- mies no caur un cauri slapjā lietusmēteļa. — Un izdze- niet ārā tos cilvēkus. Es gribu paskatīties uz gultu.

— Uzmanīgi, krāsa uz senā koka vēl nav nožuvusi, — brīdināja Emorijs, norādīdams uz divviru durvīm sienā.

— Nav slikti, — Bārnijs atzina.

Jenss Lins nosprauslājās.

— Nez kas tur labs? Es mēģināju iestāstīt, ka tādā vienkāršā mājā ļaudis guļ uz lāviņām gar sienām, uz šīm te, bet viņiem var būt maza sienā iebūvēta istabiņa ar gultu. Tā ir tik maziņa, ka tai pietiek ar gulētāja ķermeņa siltumu. — Viņš atgrūda piecas pēdas augstas durvis, aiz kurām pavērās skats uz mazu istabiņu ar putuplasta matraci un neilona palagiem. — Bet tas taču ir kaut kas riebīgs! Nekā līdzīga …

— Neuztraucieties, doktor, — teica Bārnijs, aplūkodams istabiņu skatu meklētājā. — Mēs taču uzņemam filmu, vai ne? Mēs nevaram iestūķēt kameru un pāris cilvēku tajā zārkā, par kuru jūs domājat. Labi, novā- ciet dibensienu.

Divi namdari noņēma nodalījuma dibensienu, aiz kuras bija kamera.

— Lien iekšā, Džīno, — Bārnijs pavēlēja, — un es vēlreiz atkārtošu saturu. Tas ir piecdesmit ceturtais dublis. Tu nāc kā saukts, Otar, tev tūlīt jāiet uz skatuves.

Būdā ielāčoja vikings, ģērbies hlorvinila lietusmētelī, aiz viņa nāca grimētājs, turēdams viņam virs galvas lietussargu.

— Sveiks, Bārnij! — Otars uzsauca. — Es izskatos labi, vai ne?

Viņš tiešām izskatījās labi. Vispirms viņš bija mērcēts vannā — ūdens bija jāmaina trīs reizes —, viņa mati un bārda bija izmazgāti, izskaloti, izžāvēti, apgriezti un sasukāti, Rafa kostīms pāršūts un piemērots viņa masīvajam augumam. Otars izskatījās iespaidīgi, viņš apzinājās to un tīksminājās ar šo apzinu.