Fantastiskā sāga

— Nevajag ārstu, sūtiet mani atpakaļ… sūtiet atpakaļ … — teica Rafs un atkal sāka vaidēt.

— Rīkojies, Betij. Žigli! — Plati smaidīdams, Bārnijs pagriezās un uzsita aktierim pa plecu. — Bet tagad izmet no prāta visas nepatikšanas. Nauda netiks taupīta, un tavā rīcībā būs visi mūsdienu medicīnas brīnumi. Ārsti šajos laikos dara visu ko. Ieliks tev kaulos metāla stieņus ūn tu staigāsi kā jaunu kāju dabūjis …

— Nē. Es negribu piedalīties šajā filmā. Ar to mans darbs pie jums ir cauri, varu galvot, ka tā ierakstīts manā līgumā. Es gribu braukt mājās!

— Nomierinies, Raf. Neuztraucies, atpūties. Palieciet pie viņa, māsa, es izraidīšu visus no šejienes. Viss būs labi.

Tomēr Bārnija vārdi bija ne mazāk liekuļoti kā viņa smaids, un viņš uzbrēca, izdzīdams no vagoniņa ziņkārīgos, kas skatījās, mutes atpletuši.

Nebija pagājušas ne piecas minūtes, kad pikaps bija klāt un ienāca ārsts ar diviem palīgiem, kas nesa kastes ar piederumiem.

— Es palūgšu visus, izņemot māsu, atstāt šo telpu, — teica ārsts.

Bārnijs mēģināja protestēt, bet tad paraustīja plecus. Šobrīd viņš tik un tā neko nevarēja līdzēt. Viņš atstāja vagoniņu un piegāja pie profesora Hjūita, kas vandījās pa vremeatrona iekšām.

— Neizjauciet to, — Bārnijs piekodināja. — Es gribu, lai šī laika mašīna stāv gatavībā dienu un nakti.

— Es tikai pārbaudu savienojumus. Baidos, ka daudzi vadi ātrumā tika savienoti kā pagadās un ilgāku laiku uz tiem nevar paļauties.

— Cik ilgu laiku prasīja pēdējais ceļojums? Tas'ir, cik patlaban ir pulkstenis Holivudā?

Profesors paraudzījās uz rādītājiem.

— Ar precizitāti līdz mikrosekundei pulkstenis patlaban ir 14.3552, sestdiena …

— Tātad pāri pustrijiem! Kur viss laiks palicis?

— Tā nu nav mana darīšana, ticiet man. Es gaidīju pie platformas, ieturēju nožēlojamu lenču pie kāda automāta, kamēr pikaps bija prom. Es sapratu, ka ārsts nav uz vietas, viņš bija jāsameklē, bez tam vajadzēja sagādāt nepieciešamos instrumentus.

Bārnijs pakasīja vēderu, kur pēkšņi radās sajūta, it kā kuņģi būtu izveidojies ledus gabals lielgabala lodes lielumā.

— Filma jādabū gatava līdz pirmdienas rītam. Tagad ir sestdienas pēcpusdiena, bet mēs esam uzņēmuši trīs minūtes garu filmu un galvenais varonis guļ ar pārlauztu kāju. Mums pietrūks laika. — Viņš savādi paskatījās uz profesoru. — Kāpēc mums nav laika? Mums ir viss, kas vajadzīgs, vai ne? Var atrast klusu vietiņu, tādu kā Cārlijam Cangam, un tur pabeigt Rafa ārstēšanu.

Nesagaidījis Hjūita atbildi, Bārnijs uztraukts izskrēja cauri nometnei un bez klauvēšanas iedrāzās Rafa vagoniņā. Aktiera kāja bija iešinota, un ārsts pārbaudīja viņam pulsu. Viņš bargi palūkojās uz ienācēju.

— Durvis bija aiztaisītas tīšām, — viņš sacīja.

— Zinu, dakter, un es galvoju, ka vairāk neviens cits pa tām neienāks. To jūs esat izdarījuši lieliski… Vai jūs neņemsiet ļaunā, ja pavaicāšu, pēc cik ilga laika jūs dabūsiet viņu uz kājām?

— Kamēr nebūšu ievietojis viņu slimnīcā …

— Jauki, tātad pēc neilga laika!

— … kur es noņemšu šinu un uzlikšu ģipsi, un ģipsī viņš gulēs vismaz kādas divpadsmit nedēļas — tas ir minimālais laiks. Pēc tam pacients vismaz mēnesi staigās ar kruķiem.

— Nu, tas nav slikti… tas ir pat labi, ļoti labi. Es gribu, lai jūs ārstējat viņu un, kā saka, paņemtu arī sev brīvdienas. Mēs atradīsim klusu, jauku vietiņu, kur jūs abi varēsiet atpūsties.

— Es nesaprotu, par ko jūs runājat, bet tas, ko jūs iesakāt, nav izdarāms. Man ir prakse, un es nevaru pamest to uz divpadsmit nedēļām, pat uz divpadsmit stundām ne. Šovakar man ir svarīga satikšanās, un man tūlīt jābrauc atpakaļ. Jūsu sekretāre apgalvoja, ka es būšot mājā laikus.

— Noteikti, — ar rāmu pārliecību apstiprināja Bārnijs. Viņš jau bija kādreiz skaidrojis to Cārlijam un zināja, kā tas darāms. — Jūs tiksiet atpakaļ laikus, pirmdien būsiet atkal darbā, varēsiet atpūsties — uz mūsu rēķina — un saņemsiet algu par trim mēnešiem. Vai nav lieliski? Es jums pastāstīšu, kā tas notiek…

— Nē! — iekliedzās Rafs. Viņš paslējās gultā un vārgi pakratīja dūri. — Es zinu, ko jūs gribat darīt, bet nepiekrītu. Man vairs nav nekā kopīga ar šo filmu un ar šiem vājprātīgajiem. Es redzēju, kas notika krastā, un man pietiek.

— Paklau, Raf…

— Ir nemēģiniet pierunāt mani, Bārnij, būs tā, kā es teicu. Es salauzu kāju un vairs negribu ķēpāties ar šo filmu. Pat tad, ja nebūtu atgadījusies šī ķibele ar kāju, es tik un tā vairs nefilmētos. Jūs nevarat piespiest mani spēlēt.

Bārnijs pavēra muti — viņam bija uz mēles izteicieni, kas spilgti raksturoja Rafa spēli, — bet tad ar sev neparastu savaldību noturējās.

— Parunāsim par to rīt, bet tagad kārtīgi izgu- lies, — viņš caur sakniebtām lūpām nobubināja, pagriezās un izgāja ārā.