Fantastiskā sāga

Tagad atlika sakaut ienaidnieku pavisam. Pēc šā manevra uzbrucēju sajūsma izkūpēja kā nebijusi. Ieroči bira ūdenī, un vīri, pacēluši rokas, padevās gūstā. Tikai viens no viņiem nebija zaudējis cīņas sparu — tas, kas bija mēģinājis pievārēt trosi. Turēdams airi vienā un apaļu vairogu otrā rokā, viņš izlēca krastā un metās pie džipa. Tekss uzvilka gaili un gaidīja, bet Otars pieņēma kauju, lai atvairītu uzbrukumu. Izkliegdami apvainojumus, abi vikingi sāka piesardzīgi līkumot pie paša ūdens. Redzēdams, ka neviens neko neuzsāk, tikai abi drošuļi saķērušies,

Tekss uzmanīgi nolaida gaili un iebāza revolveri makstī.

Sviedros izmirkušais un kaujā iekarsušais Otars, uzkurinājis sevī dusmas, aurojot un kožot vairoga malā, ieskrēja ūdenī līdz ceļiem. Uzbrucēju vadonis palika stāvam dažus jardus no viņa un nikni raudzījās no dzelzs ķiveres apakšas, izkliegdams atbildes apvainojumus. Otars vairākkārt plakaniski iezvēla ar cirvi pa savu vairogu, tad zibenīgi uzbruka, dodams ienaidniekam nāvējošu sitienu pa galvu. Iebrucēja vairogs gan pašāvās uz augšu, lai novērstu triecienu, taču tas bija tik stiprs, ka svešais vikings sa- kņupa uz ceļiem.

Aurodams uzvaras priekā, Otars bez apstājas cilāja cirvi vienmērīgi kā mežcirtējs, kas gāž koku. Viņa pretinieks nejaudāja pacelt savu cirvi — viņš balstījās uz to, lai izturētu sitienu krusu. No viņa vairoga lidoja skaidas, un kāds vilnis ietina viņus šļakatās.

Pēkšņi vēzienu ritms izjuka, Otars pacēla cirvi augstu jo augstu un ar visu spēku nolaida to pretiniekam uz galvas. Vairogs atkal pacēlās, taču sitiens nebija novēršams. Asmenis noslīdēja gar vairogu un iecirtās vikingam gurnā. Viņš no sāpēm iekliedzās un atvēzējās, lai cirstu pretī. Otars veicīgi palēca sāņus un uz mirkli apstājās, lai paskatītos, ko paveicis. Ievainotais ar mokām piecēlās, pārnesdams svaru uz veselās kājas, un varēja redzēt, ka otra ir pārcirsta gandrīz līdz pusei un no tās šļācas asinis. Otars pacēla cirvi un vairogu gaisā un izgrūda uzvaras saucienu. Ievainotais vikings mēģināja viņam uzbrukt, taču Otars smiedamies izvairījās. Visi krastā stāvošie ziemeļnieki un arī lielākā daļa no tiem, kas atradās kuģī, smējās par ievainotā nevarīgajām dusmām. Viņš centās pierāpot klāt Otaram cerībā nogāzt pretinieku, kas lēkāja apkārt.

Otars, jādomā, saprata, ka šī izprieca var beigties tikai ar ienaidnieka nāvi no noasiņošanas, tāpēc viņš pēkšņi pieskrēja uzvarētajam klāt un uzlēca viņam uz muguras, iegāzdams vikingu uz mutes saputotajā ūdeni. Tad, uzlicis vienu kāju vikingam uz rokas, kurā tas joprojām turēja cirvi, viņš abām rokām sagrāba tā galvu, iespieda ar seju smiltīs un sīkajos oļos un turēja tik ilgi, kamēr vikinga ķermenis vairs neraus- tījās. Ienaidnieks noslīka dažas collas dziļā ūdenī. Visi gan krastā, gan kuģī gavilēja.

Uzkalnā visi stāvēja satriekti un klusi, vienīgi Rafs Houks paģemburoja tālāk, lai izvemtos. Bārnijs pirmo reizi pamanīja, ka Džīno atkal darbojas ar kameru.

— Vai izdevās nofilmēt kauju? — viņš jautāja, sāpīgi pārdzīvodams, ka viņa balss aizlūst,

— Viss ir te iekšā, — Džīno atbildēja, uzsizdams pa filmas disku. — Kaut gan es neesmu drošs, vai no tāda attāluma man izdevies uzņemt visus sīkumus.

—* Jo labāk, — teica Bārnijs. — Šodien beigsim, drīz sāks krēslot, un nez vai kādam ir liela patika strādāt šajos apstākļos … — Viņš pameta ar galvu uz šausmīgo skatu lejā.

— Mani tas neuztrauc, — ierunājās Slaitija. — Tas atgādina lopkautuvi, kur strādāja mans tēvs, kad mēs dzīvojām Čikāgā. Es katru dienu nesu viņam lenču.

— Ne jau visi ir tik aukstasinīgi, — teica Bārnijs. — Rīt tieši septiņos trīsdesmit sāksim no tās vietas, kur šodien beidzām.

Viņš devās lejup pa nogāzi pie trokšņainā pūļa,

Nogalinātie un ievainotie bija savesti vienkopu pie paša ūdens, un uzvarētāji jau aptīrīja kuģi, sākdami ar alu. Dzīvus palikušos vikingus apsargāja, un viņu priekšā, dižodamies un dūres vicinādams, grozījās Otars. Viņa vārdiem acīmredzot bija iespaids, jo, kad Bārnijs bija nogājis lejā, skandināvi, kā uzvarētie, tā uzvarētāji, pagriezās un devās uz būdu. Tikai viens cilvēks negribēja kustēties; Otars tā iegāza viņam pa galvu, ka virs saļima ka nopļauts, un divi kalpi aiznesa viņu prom. Otars mekleja ūdenī savu cirvi, kad Bārnijs piegāja pie viņa.

— Vai tu man nepateiksi, ko tas viss nozīmē? — Bārnijs jautāja.

— Vai tu redzēji, kā es iecirtu šim kājā? — Otars atjautāja, vēzēdams atrasto cirvi. — Krāks! Kāja gandrīz nost.

— Ļoti labi nospēlēts, es visu redzēju. Apsveicu. Bet kas viņš tāds bija un ko viņi te darīja?

— Viņu sauca Torfi. Viskijs? — Pēdējo vārdu viņš jūsmīgi izkliedza, tāpēc ka Tekss nosvieda smiltīs atsieto trosi un izvilka no džipa sēdekļa apakšas puslitra pudeli.

— Viskijs, — Tekss apstiprināja. — Tiesa, tā nav tava iemīļotā šķirne, bet iztikt var. Tas cirtiens gan tev izdevās vareni.

Otars tīksmi nobolīja acis, tad, samiedzis tās, pielika pudeli pie lūpām un izdzēra tukšu.

— Kaut es tā varētu, — skaudīgi noteica Tekss.

Bārnijs pagaidīja, kamēr pudele bija tukša un Otars