Fantastiskā sāga

— Pašā laikā, Teks. Paliec pie Džīno un neizlaid viņu no acīm.

— Es sekošu viņam kā pielīmēts. Va buona, eh cumpa?

Džīno aizdomīgi paskatījās uz viņu.

— Vui sareste italiano?

Tekss iesmējās.

— Es? Nē, es esmu americano, bet man starp makaronu rijējiem ir daudz radu gar visu Neapoles līci.

•— Di Napoli! So napoletano purio! — Džīno līksmi sauca.

Bārnijs atstāja Džīno un Teksu, kas jūsmīgi spieda viens otram roku un atcerējās kopīgus paziņas, un devās uz būdu. Dallass, kājas pār malu nokāris, sēdēja kravas kastē un turēja rokā kūpošu cigareti.

— Visi jau ir iekšā, — viņš sacīja, — bet es pieskatu mašīnu, lai būtu ar ko braukt atpakaļ. Lins teica, lai tu tūlīt ejot iekšā.

Bārnijs bez mazākās sajūsmas paskatījās uz zemajām būdas durvīm. Tās stāvēja pusvirus, un no tām nāca vairāk dūmu nekā no skursteņa.

— Nenolaid acu no mašīnas, — viņš teica. — Šī nav īstā vieta, kur palikt uz sēkļa.

— Es nodomāju to pašu, — Dallass klusu noteica un ar otro roku parādīja automātisko pistoli. — Desmit patronas. Es nekad nekļūdos.

Plati atgrūdis durvis, Bārnijs pieliecās un iegāja būdā. Dūmi, kas cēlās no gruzdošām oglēm, ietina viņa galvu biezā mākonī, un viņš gandrīz vai priecājās, ka tie nomāc pārējās smaržas, kas bagātīgi pildīja šo telpu. Bārnijs pazina puvušu zivju, darvas, (sviedru smaku un vēl citas smakas, kuras viņš negribēja pazīt. Mirkli viņš stāvēja gluži kā akls, ienācis no spilgtās saules gaismas, tāpēc ka gaisma būdā ieplūda tikai pa durvīm un sienā izlauztiem caurumiem.

— Jeja, kunningi! Pa skalt drekka tned mer[8]

Otara aizsmakusi balss satricināja gaisu, un, pieradis pie pustumsas, Bārnijs izšķīra vairākus cilvēkus, kas sēdēja ap galdu. Vienā galā sēdēja Otars un ar dūri bauzēja pa biezajiem dēļiem.

— Viņš grib, lai jūs iedzerat kopā ar viņu, — teica Lins. — Tas ir ļoti svarīgs solis, viesmīlība, sālsmaize, saprotat?

— 01/[9] — otars ierēcās, paceldams no zemes nelielu mučeli.

— Ko lai iedzeru? — jautāja Bārnijs, ielūkodamies tumsā.

— Elu. Viņi to brūvē no miežiem, savas pamatkul- tūras. Tas ir ziemeļģermāņu cilšu izgudrojums, var teikt, mūsu alus priekštecis. Pat vārds nonācis līdz mums, tiesa gan, mazliet sagrozīts …

— Drekk![10] — otars pavēlēja, pielējis pilnu ragu

un sniegdams to Bārnijam. Viņš redzēja, ka tas patiešām ir govs rags, izliekts, saplaisājis un ne visai tīrs. Jenss Lins, profesors un Emorijs Blesteds arī turēja rokā ragus. Bārnijs pacēla ragu pie lūpām un iedzēra malku. Šķidrums bija pliekans, skāņš, ūdeņains un garšoja briesmīgi.

— Labs gan! — viņš teica cerībā, ka viņa sejas izteiksme tumsā nebūs saskatāma.

— Jā, gott ok vel![11] — otars piekrita un piepildīja Bārnija ragu ar jaunu šķebīgā dzēriena porciju, aiz- liedams viņam aiz piedurknes.

— Ja jums negaršo dzēriens, — dobjā balsī teica Emorijs, — tad pagaidiet, līdz pienāks kārta ēdienam.

— Lūk, kur to jau nes.

Profesors norādīja uz istabas attālāko kaktu, kur viens no kalpiem vandījās pa lielu koka lādi. Izslē- jies taisni, vīrs paspēra vienu no pauguriņiem, kas mētājās pa kuļu, un kāds aizskarts ieīdējās.

— Lopi? … — tik vien spēja izteikt Bārnijs.

— Tā tas ir, viņi tur lopus mājā, — paskaidroja Emorijs. — Tieši tas padara gaisu sevišķi aromātisku.

Kalps, kurš ar saviem garajiem, gaišajiem matiem, kas krita viņam pār pieri un aizsedza skatu, atgādināja nekoptu aitu suni, pieslāja klāt, turēdams katrā netīrajā ķepā kaut ko mīkstu, un nometa to Bārnijam priekšā uz galda. Priekšmeti noklaudzēja pret koku kā akmeņi.

— Kas tas? — Bārnijs jautāja, aizdomīgi rēgāda- mies uz tiem, vienlaikus pārlikdams ragu otrā rokā un cenzdamies izpurināt no savas kašmira žaketes piedurknes alus strautiņu.

— Tas kukurznis pa kreisi ir siers, vietējais ražojums, bet pa labi — knaekbred, cieta maize, — teica Jenss Lins. — Bet varbūt otrādi?

Bārnijs paskrubināja cienastu, pareizāk sakot, no- šņirkstināja zobus gar cietajiem gabaliem.

— Vareni, nudien vareni, — viņš sacīja, atmezdams tos atpakaļ uz galda un skatīdamies uz sava pulksteņa spīdošo ciparnīcu. — Apgaismojums mainās, un mums drīz jābrauc atpakaļ. Es gribētu, lai tu, Emorij, iznāc ārā aprunāties, ja vien tu vari pamest šo dzīru galdu.

— Ar prieku, — Emorijs atsaucās, noskurinādamies izdzēra atlikušo alu un izlēja biezās padibenes zemē.

Saule bija paslēpusies aiz ledainas mākoņu apmales, un no jūras pūta skaudrs vējš; Bārnijs nodrebēja un sabāza rokas žaketes kabatās.

— Man vajadzīga tava palīdzība, Emorij, — viņš iesāka. — Saraksti visu, kas nepieciešams, lai uzņemtu filmu šeit uz vietas. Man ir tāds iespaids, ka nez vai mēs iztiksim ar vietējiem ēdamā krājumiem …

— Tev taisnība.

— … tāpēc viss būs jāved līdzi. Arī filmu samontēt es gribu šeit, tāpēc vienā no vagoniņiem iekārto montāžas telpu.

— Tu gribi iekulties nelaimē, Bārnij. Būs velnišķi grūti veikt šeit kaut vai melno montāžas darbu. Un kā būs ar sinhronizēšanu? Kā būs ar mūziku?

— Darīsim, ko varēsim. Nolīgsim komponistu un pāris mūziķu, varbūt izmantosim vietējo orķestri.

— Varu iedomāties, kā šie spēlē!