Fantastiskā sāga

— To varētu, — Lins piekrita, un Bārnijs saprata, ka doktors ir noķerts uz āķa.

— Tad ir labi. Ejiet pie Otara un mēģiniet dabūt viņa piekrišanu, bet es pa to laiku sazināšos ar līgumu daļu un palūgšu sastādīt vienu no viņu šķietami likumīgajiem katorgas līgumiem. — Viņš nospieda selektora pogu. — Savieno mani ar līgumu daļu, Betij. Un kur tad ir mans benzedrins?

— Es zvanīju uz ambulanci pirms stundas, — nopīkstēja selektors.

— Pazvani vēlreiz, ja gribi, lai neizlaižu garu pirms pusdienlaika.

Līdzko Jenss Lins bija izgājis, durvīs parādījās mazs austrumnieciska izskata cilvēciņš ar skābu seju, ģērbies rožainās biksēs, ķiršsarkanā kreklā un tvīda sporta žaketē.

— Sveiks, Čārlij Čang, — Bārnijs noducināja, sniegdams roku. — Ilgi neesmu tevi redzējis.

— Veselu mūžību, Bārnij, — Cārlijs atbildēja, plati smaidīdams un kratīdams pasniegto roku. — Priecājos par izdevību atkal strādāt ar tevi.

Viņi nevarēja ciest viens otru, un, līdzko bija sarokojušies, Bārnijs aizdedzināja cigareti, bet Canga sejā parādījās parastā skābā izteiksme.

— Kas tad šobrīd tiek cepts augšā? — viņš jautāja.

— Trīs stundas gara dārga platekrāna filma, un tu esi vienīgais cilvēks, kas var uzrakstīt scenāriju.

— Mums nepietiek grāmatu sižetu, Bārnij, bet es mūždien esmu uzskatījis, ka «Zālamana dziesma», kurā ir sekss bez neķītrībām, būtu …

— Sižets jau ir atrasts — pilnīgi jauns uzskats, ka Ziemeļameriku atklājuši vikingi.

Čanga seja kļuva vēl skābāka.

— Skan labi, Bārnij, bet tu zini, par kādām tēmām es rakstu. Nedomāju, ka vikingi būtu man piemēroti.

— Tu esi labs rakstnieks, Cārlij, un tas nozīmē, ka tev viss ir piemērots. Bez tam neaizmirsti, ka esi parakstījis līgumu, ha-ha! — Bārnijs piebilda, izvilkdams dunci no maksts dažas collas, lai tas būtu redzams.

— Līgumu aizmirst nedrīkst, ha-ha! — Cārlijs salti piekrita. — Mūždien esmu sapņojis uzrakstīt scenāriju kādai vēsturiskai filmai.

— Vareni! — iesaucās Bārnijs, atkal pievilkdams sev tuvāk lapiņu ar filmas budžetu. Durvis atvērās, un kurjers iestūma ar grāmatām piekrautus ratiņus. Bārnijs norādīja uz tām. — Te ir no bibliotēkas viss, kas tev nepieciešams. Pārskrien ar acīm, un pēc kāda laiciņa mēs apspriedīsimies.

— Pēc kāda laiciņa, kā tad, kā tad, — sacīja Cangs, salti lūkodamies uz vairākiem desmitiem biezu sējumu.

— Pieci tūkstoši septiņi simti septiņdesmit trīs komats divdesmit astoņas simtdaļas kubikmetra ar pārslodzi divpadsmit tūkstoši septiņi simti septiņdesmit septiņi komats sešdesmit divas simtdaļas kilograma, ja enerģijas patēriņš palielinās par divdesmit septiņiem komats divas simtdaļas procentiem, — pēkšņi teica profesors Hjūits.

— Pie joda, par ko jūs tur runājat? — izgrūda Bārnijs.

— Tie ir skaitļi, kurus jūs man prasījāt, — kādu kravu vremeatrons var pārcelt pagātnē, palielinot elektriskās enerģijas padevi.

— Ļoti jauki. Bet tagad pasakiet to angļu valodā.

— Vienkārši izsakoties … — Hjūits izbolīja acis un vienā elpas vilcienā noburkšķēja: — Es uzskatu, ka laikā var pārvietot četrpadsmit tonnas smagu kravu, kuras izmēri ir divpadsmit reiz divpadsmit reiz četrdesmit pēdas.

— Tā jau ir saprotamāk. Tur varētu ievietot visu, kas mums vajadzīgs.

— Te būs līgums, — teica Betija, nomezdama uz rakstāmgalda astoņas lappuses garu dokumentu.

— Labi, — teica Bārnijs, ātri pāršķirstīdams čaukstošās lapas. — Pasauc Dallasu Leviju.

— Pieņemamajā istabā jūs gaida mis Touva.

— Tikai ne tagad! Pasaki viņai, ka man uznāca spitālības lēkme. Un kur ir mans benijs? Ar kafiju vien es šorīt neizturēšu.

— Es jau trīs reizes zvanīju uz ambulanci. Šķiet, ka šodien viņiem trūkst cilvēku.

— Biezādainie jaukteņi! Tad labāk aizej un pati atnes man benzedrinu.

— Bārnij Hendrikson, gadiem neesmu tevi redzējusi …

Sie čērkstošā balsī teiktie vārdi noskanēja pa visu kabinetu, un tajā tūlīt iestājās klusums. Niekvaloži melsa, ka Slaitijai Touvai piemītot tādas aktrises spējas kā marionetei, kurai pārtrūkuši diegi, tāds saprāts kā čihuahua pērtiķim un tādi tikumi kā Fanijai Hillai. Viņiem bija taisnība. Tomēr ne jau ar šīm īpašībām jeb šo īpašību trūkumu varēja izskaidrot viņas panākumus. Vienīgā īpašība, kuras Slaitijai bija pārpārēm, bija sievišķā pievilcība plus spēja atrast kopīgu valodu, ja tā var teikt, hormonu līmenī. Slaitija izplatīja ne tikdaudz seksa, cik seksuālās pieejamības aromātu. Un arī tas bija taisnība. Sis aromāts bija tik stiprs, ka ar niecīgiem zudumiem izlauzās cauri visām filmas, lēcu un projektoru barjerām un versmīgi kūpošs rio Sudrabotā ekrāna plūda pāri skatītājiem. Viņas filmas ienesa naudu. Vairumam sieviešu tās nepatika. Tagad šis aromāts, laika, telpas un celuloīda neiegrožots, bija ielauzies kabinetā un pamodinājis vīriešos nevaldāmu kaislību.

Betija skaņi nošņaukājās un šāvās ārā no istabas, kaut gan durvīs, kur sāniski stāvēja aktrise, bija spiesta samazināt ātrumu. Nebija samelots, ka Slaitijai ir viskuplākās krūtis Holivudā.

— Slaitij … — teica Bārnijs, un viņa balss aizlūza. Acīmredzot bija izsmēķēts pārāk daudz cigarešu.