Fantastiskā sāga

— Apstājieties pēc iespējas tai pašā vietā, kur mašīna bija, kad mēs ieradāmies. Tad būs vieglāk noregulēt ierīces. Sagatavojieties, džentlmeņi, — mēs sākam atpakaļceļojumu cauri laikam.

— Troll taki yur oli! [4] — iekliedzās vikings.

— Kas lēcies? — aizdomīgi jautāja L. M., kad ekspedīcijas dalībnieki gurdi iesoļoja viņa kabinetā un atlaidās tajos pašos krēslos, no kuriem bija piecēlušies pirms astoņpadsmit gadsimtiem. — Kas noticis? Pirms desmit minūtēm jūs izgājāt no mana kabineta, un pēc desmit minūtēm jau esat atpakaļ.

— Tās ir desmit minūtes jums, L, M., — teica Bārnijs, — bet mums ir aizritējušas stundas. Mašīna darbojās gods godam, tā ka pirmo un visgrūtāko šķērsli mēs esam pārvarējuši. Tagad mēs zinām, ka profesora Hjūita vremeatrons strādā pat labāk, nekā varēja sagaidīt. Ceļš ir vaļā, tagad veselu uzņemšanas grupu var pārcelt atpakaļ pagātnē un uzņemt ticamu pilnmetrāžas, platekrāna, reālistisku, lētu un augstvērtīgu vēsturisku filmu. Mūsu nākamais uzdevums ir pavisam vienkāršs.

— Scenārijs.

— Jums kā vienmēr taisnība, L. M. Un tā nu ir iznācis, ka mums jau ir scenārijs, ļoti reālistisks un, kas vissvarīgākais, patriotisks scenārijs. Ko jūs atbildētu, ja es jautātu, kas atklājis Ameriku?

— Kristofors Kolumbs 1492. gadā.

— Tā domā vairums cilvēku, kaut gan pirmatklājējs ir bijis vikings.

— Vai tad Kolumbs ir bijis vikings? Un es domāju, ka viņš bijis no ebrejiem …

— Liksim mierā Kolumbu. Piecsimt gadu pirms viņa dzimšanas vikingu kuģi izbrauca no Grenlandes un atklāja zemi, kuru viņi nosauca par Vinlandi. Tagad ir pierādīts, ka tā bijusi Ziemeļamerika. Pirmo ekspedīciju vadīja Ēriks Sarkanais.

— Izmet to no galvas! Vai tu gribi, lai mēs iekļūs- tam melnajā sarakstā par komunistiskas filmas izlaišanu?

— Uzklausiet mani līdz galam, L. M. Kad Ēriks bija atklājis šo zemi, tur sāka ierasties vikingi, viņi apmetās tur uz dzīvi, būvēja mājas un fermas, un tas viss notika leģendārā varoņa Torfina Karlsefni vadībā …

— Ir nu gan vārdi! Tie arī būs jāmaina. Es jau redzu centrālo mīlas skatu: «… skūpsti mani, dārgais Torfin Karlsefni, viņa čukst.» Nē! Nav sevišķi labi, Bārnij.

— Vēsture nav pārtaisāma, L. M.

— Ko tad mēs visu mūžu esam darījuši? Nav īstā reize spiest mani, Bārnij Hendrikson. Savā laikā tu biji mans labākais producents un direktors, kamēr tie utainie idioti nebija mūs galīgi izputinājuši. Saņem sevi rokās! Kino visupirmais uzdevums nav audzināt. Mēs pārdodam izklaidēšanos, un, ja filma neizklaidē, neviens to nepērk. Tā es to saprotu. Ņem vikingu, nosauc par Beniju vai Karlo, vai citā labā skandināvu vārdā un radi sāgu par viņa piedzīvojumiem …

— Tieši par to es domāju, L. M.

— … piemēram, par kaujas dienu un, protams, par uzvaru. Taču viņam nav miera, tāds nu viņš ir. Viņš laiž tālāk un atklāj Ameriku, tad atgriežas un saka: «Es atklāju Ameriku!» Un viņi ieceļ to par savu karali. Bez tam vēl ir meitene ar gariem, blondiem neīstiem matiem. Viņa māj vikingam ar roku ikreiz, kad viņš burā prom un sola atgriezties. Bet tad viņš jau ir vecāks, deniņi kļuvuši sirmi, un sejā redzamas rētas. Viņš ir daudz cietis un šoreiz ved sev līdzi arī meiteni. Cauri saulrieta ugunīm viņi kopā brauc pretī jaunai dzīvei kā pirmie Plīmutrokas pionieri. Nu, kā?

_— Diženi kā vienmēr, L. M. Jūsu talants nav apsūbējis.

Bārnijs gurdi nopūtās. Doktors Jenss Lins, kuram acis bija kļuvušas apaļas, gārdza, it kā viņu kāds žņaugtu.

— B-bet… nekā tāda nav bijis, tā rakstīts hronikās. Bet misteram Hendriksonam nav gluži taisnība. Vinlandes atklājēja gods tiek piedēvēts Leifam Erik- sonam, Ērika Sarkanā dēlam. Pastāv divas versijas — viena atrodama «Hauksbok», otra — «Flateyjarbok» …

— Pietiek! — norūca L. M. — Tu saprati, ko es domāju, Bārnij? Pat vēstures grāmatas atšķiras, tā ka nelieli labojumi te un tur, nelielas izmaiņas dažās vietās, un scenārijs mums rokā. Kā tu domā, kam varētu uzticēt galvenās lomas?

— Rafs Houks būtu ideāls vikinga lomai, ja vien mēs varētu viņu dabūt. Meitenes lomai derētu kāda ar izteiksmīgām formām.

— Slaitija Touva. Viņa pašlaik ir dabūjama, jo ne- filmējas, un viņas manīgais aģents jau divas nedējas grozās man apkārt, tāpēc es zinu, ka viņa ir tukšā un mēs viņu varam dabūt par lēto. Bez tam tev ir vajadzīgs rakstnieks: šim nolūkam izmanto Cārliju Čangu, mums ar viņu noslēgts kontrakts. Viņš ir speciālists.

— Varbūt bībeles sižetu, bet ne vēsturisku filmu speciālists, — neticīgi teica Bārnijs. — Atklāti sakot, es neesmu sevišķi augstās domās par filmām «Lejup no krusta» vai «Ejot pa Sarkano jūru».

— Cenzūra samaitāja, tas ir viss. Es pats atzinu manuskriptus par labiem, un tie bija lieliski… — L. M. vārdi palika uz lūpām, jo cauri sienai atskanēja kauciens. — Vai dzirdējāt?

— Tas ir vikings, — teica Tekss. — Viņš visu laiku līda virsū kauties, tāpēc mēs viņu apdullinājām un iespundējām jūsu vietnieka dušas telpā.

— Kas tas par vikingu? — L. M. savilka pieri grumbās.