Fantastiskā sāga

— Jā, noteikti… noteikti pārvieto nākotnē… viegli kontrolējams ātrums … tagad iespējama arī fiziska pārvietošanās… kosmiskā telpa vai Klusais okeāns … nē, neder! … — Viņš palūkojās zem ekrāna apsega un kaut ko noregulēja. — Tagad turieties stingrāk, džentlmeņi. Es gan centos pēc iespējas precīzāk noteikt augsnes līmeni ierašanās vietā, bet baidos, vai nebūšu bijis pārāk precīzs. Es negribu iedzīt jūs zemē, tāpēc ir iespējams kritiens no dažu collu augstuma… Vai esat gatavi? — Profesors parāva pārslēdzēju.

Vispirms ar briesmīgu brīkšķi pret zemi atsitās pakaļējie, tad priekšējie riteņi, un viņi sakrita čupā. Pa atvērto pakaļējo bortu ielauzās spilgta saules gaisma, likdama viņiem samiegt acis, un spirgts vējiņš atnesa no tālienes bangu šalkoņu.

— Pie joda! — izgrūda Emorijs Blesteds.

Pelēkais tukšums bija nozudis, un tā vietā kā gigantiska glezna brezenta ierāmējumā parādījās akmeņains okeāna krasts, pret kuru triecās vareni viļņi. Ķērkdamas zemu lidinājās kaijas, un sprauslādami ūdenī iegāzās divi izbiedēti roņi.

— Es šo Kalifornijas daļu nepazīstu, — ierunājās Bārnijs.

— Tā ir Vecā, nevis Jaunā Pasaule, — lepni atteica profesors. — Pareizāk sakot, Orkneju salas, kur vienpadsmitajā gadsimtā, 1003. gadā, pastāvēja daudzas vikingu apmetnes. Jūs, bez šaubām, brīnāties, ka vremeatrons ir spējīgs pārvietot ne vien laikā, bet arī telpā, taču tas ir faktors …

— Pēc Huvera ievēlēšanas es ne par ko vairs nebrīnos, — teica Bārnijs, juzdamies drošāk pēc tam, kad viņi beidzot bija ieradušies kaut kur … vai kaut kad. — Ķersimies pie darba. Dailas, pacel priekšā brezenta malu, lai redzam, kur braukt.

Kad brezents vairs netraucēja, skatienam atklājās akmeņains krasts — šaura zemes josliņa starp okeānu un noapaļotām klintīm. Apmēram pusjūdzi tālāk okeānā iesniedzās zemesrags, bet aiz tā nekas nebija redzams.

— Ieslēdz, — uzkliedza Bārnijs, noliecies pie kabīnes. — Paskatīsimies, kas ir tālāk krastā.

— Pareizi, — atsaucās Tekss, nospiezdams starteri. Motors ierūcās un atdzīvojās. Tekss ieslēdza pirmo ātrumu, un, kratīdamies pa oļiem, mašīna lēni brauca uz priekšu.

— Vai gribat? — jautāja Dallass, sniegdams pisto-

Ies maksti un siksnu. Bārnijs ar riebumu paskatījās uz ieroci.

— Paturi to pie sevis. Es droši vien nošaušos, ja mēģināšu rotaļāties ar šīm lietiņām. Atdod to Teksam un turi pie rokas šauteni.

— Vai tad mūs neapbruņos mūsu pašu drošības labad? — jautāja Emorijs Blesteds. — Es protu apieties ar šauteni.

— Tu esi diletants, bet mēs te turēsimies pie arodbiedrības likumiem. Tavs pienākums, Emorij, ir palīdzēt profesoram. Vremeatrons pašreiz ir vissvarīgākā lieta. Tekss un Dallass gādās par apbruņojumu: tikai tā mēs varam būt droši, ka nenotiek kāda nelaime.

— Alt for Satanl Paskatieties, cik skaisti! Vai tiešām es to redzu pats savām acīm? — Jenss Lins jūsmīgi teica, rādīdams uz priekšu.

Smagā mašīna bija apbraukusi apkārt zemesragam, un skatienam pavērās mazs līcītis. Krastā bija izvilkta rupja nomelnējusi airu laiva, bet mazliet tālāk krastā slējās nožēlojama būdele, kas bija sakrauta no nevienādiem velēnu gabaliem un akmeņiem un apjumta ar jūras zālēm un niedrēm. Neredzēja neviena cilvēka, lai gan no jumtā atstātā cauruma stīdza dūmu strūkliņa.

— Kur visi palikuši? — jautāja Bārnijs.

— Vairāk kā skaidrs, ka rūcošās mašīnas parādīšanās viņus satrūcinājusi un viņi sabēguši iekšā, — teica Lins.

— Izslēdz motoru, Teks. Varbūt mums vajadzēja paņemt līdzi krelles vai kaut ko tamlīdzīgu, tad varētu patirgoties ar iedzimtajiem.

— Baidos, ka tie nav tie iedzimtie, kurus jūs domājat …

It kā apstiprinot Lina vārdus, būdas durvis atsprāga vaļā un, baismi kliegdams un platu cirvi virs galvas vicinādams, pa tām izspruka cilvēks. Viņš palēcās, uzsita ar cirvi pa vairogu, kuru turēja kreisajā rokā, tad metās skriet lejup pa nogāzi pretī viņiem. Viņš tuvojās milzu lēcieniem, un atbraucēji jau varēja redzēt melnu ķiveri ar ragu, plīvojošu gaišu bārdu un kuplas ūsas. Aizvien vēl izgrūzdams nesaprotamas skaņas, svešais sāka grauzt vairoga malu; uz viņa lūpām parādījās putas.

— Kā redzat, viņš ir nobijies, taču varonīgam vikingam nepiedien izrādīt bailes no vergiem un kalpiem, kas viņu katrā ziņā vēro no būdas. Tāpēc viņš uzkurina sevī dusmas …

— Varbūt pagaidām iztiksim bez lekcijas, doktor. Dailas, jūs ar Teksu nodarbojieties ar to puisi, pielē- nojiet viņu, kamēr viņš kaut ko nav salauzis.

— Lode vēderā pielēnos viņu pavisam ātri.

— Nekādā gadījumā ne! Mūsu studija nevar atjauties slepkavību, pat pašaizsardzības nolūkā nevar.

— Lai notiek pēc jūsu prāta, bet ņemiet vērā, ka kontraktā ir īpašs paragrāfs par risku.

— Zinu, zinu! Kāpiet ārā, kamēr …

Bārniju pārtrauca dobjš sitiens, stikla dzinkstoņa un uzvaras sauciens.

— Es saprotu, ko viņš saka! — Lins līksmi iesmējās. — Viņš lielās, ka izsitis briesmonim aci.

— Tas dullais nocirtis vienu prožektoru! — ieaurojas Dallass. — Paņem viņu savā ziņā, Teks, es tūlīt būšu atpakaļ. Novērs viņa uzmanību.