Fantastiskā sāga

— Uzreiz var redzēt, ka tev uz šā kuģa ir viena no zemākajām pakāpēm, — ienākdams izgrūda artilērists Arnilds. Kaut gan reti kāds no artilēristiem nodzīvo līdz vecumam, viņš bija pamanījies novecot šajā amatā un bija zaudējis pacietību pret visu, izņemot savus skaitļotājus un lielgabalus. — Vai drīkstu pateikt, ko es domāju? Pirmkārt, jebkurš Vergokrāti- jas ienaidnieks var kļūt par mūsu draugu. Bet var gadīties arī otrādi — ka mēs atrodam ienaidnieku, kas bīstams visai cilvēcei, un tad mums pašiem būs jāpalaiž Mozaīkas torpēda, lai padarītu līdz galam vergokrātu sākto darbu. Bet var gadīties, ka vergo- krātiem te kaut kas ir palicis — teiksim, zinātniskais centrs, kuru viņi drīzāk iznīcinās, nekā atstās mums. Vai tad katrā ziņā nav vērts papētīt šo planētu?

— Pēc divdesmit stundām mēs ieiesim atmosfērā, — teica Dolls, nozuzdams apakšējā lūkā. — Man jāpārbauda, kā ieeļļoti pārnesumu zobrati.

— Tu esi pārlieku iecietīgs pret to puišeli, — Arnilds teica, drūmi raudzīdamies uz tuvojošos planētu, kuras žilbinošo mirdzumu jau mazināja priekšējie filtri.

— Bet tu pārlieku bargs, — atteica Steins, — ta ka mēs viens otru līdzsvarojam. Neaizmirsti, ka viņš nav karojis ar vergokrātiem.

Slīdot pa ceturtās planētas atmosfēras ārmalu, iz- lūkkuģis kādu laiku traucās pa spirāli, tad iespruka atpakaļ drošajā atmosfēras zonā, bet kuģa smadzenes pa to laiku apstrādāja un kopēja fotogrāfijas un detektora raidījumus. Kopijas tika saliktas kurjertor- pēdā, un tikai tad, kad torpēda bija nosūtīta atpakaļ uz bāzi, komandieris Steins pats papūlējās ielūkoties novērojumu rezultātos.

— Tagad var iztikt bez mums, — viņš atviegloti teica. — Labākais, ko mēs varam darīt, ir nokāpt lejā un paskatīties, kas tur darāms.

Arnilds piekrītoši norūca, ar rādītājpirkstiem spiezdams neredzama ieroča gaiļus. Viņi noliecās pār diagrammām un fotogrāfijām, kas bija izklātas uz galda. Dolls arī palūkojās no aizmugures un pārcilāja fotogrāfijas, kuras viņi bija atlikuši sāņus. Viņš ierunājās pirmais.

— Te nekā sevišķa tiešām nav. Daudz ūdens, kā liela sala vidū kontinents, un tas arī viss.

— Vairāk nekas nav redzams, — piebilda Steins, ievilkdams diagrammās ķeksīšus. — Nav redzama ne radiācija, ne lielas metāla masas ne virspusē, ne apakšā, nekādi enerģijas krājumi. Mums te nebija ko meklēt.

— Mēs tomēr esam atlidojuši, — īgni norūca Arnilds, — tāpēc laidīsimies lejā un paskatīsimies paši, kas un kā. Lūk, kur laba vieta. — Viņš iebakstīja ar pirkstu fotogrāfijā un iebāza to palielinātājā. — Laikam parasts ciems, staigā cilvēki, kūp dūmi.

— Bet tās izskatās pēc aitām laukā, — satraukts iejaucās Dolls. — Un tās pēc krastā izvilktām laivām. Kaut ko mēs te atradīsim.

— Skaidrs, ka atradīsim, — piekrita komandieris Steins. — Piesprādzējieties, mēs laižamies zemē.

Kuģis viegli un bez trokšņa slīdēja lejup, apmeta līganu loku un nosēdās uz pakalna birzes malā. Motori pamazām apstājās, un kuģī viss apklusa.

— Atmosfēra derīga elpošanai, — paziņoja Dolls, paskatījies uz analizatora skalām.

— Paliec pie lielgabaliem, Arnild, — teica komandieris. — Piesedz mūs, bet nešauj bez manas pavēles.

— Vai arī kamēr tu nebūsi nogalināts, — vienā mierā piebilda Arnilds.

— Vai arī kamēr es nebūšu nogalināts, — Steins atbildēja tikpat vienaldzīgi. — Tādā gadījumā komandēšanu pārņemsi tu.

Viņš ar Dollu pielāgoja ietērpu, izlīda laukā pa lūku un cieši noslēdza to. Gaiss bija maigs un glāsaini silts, tas apdvesa ar zāļu un lapu elpu.

— Smaržo lieliski, it īpaši pēc tā balonu skābekļa, — ierunājās Dolls.

•— Tev ir apbrīnojama spēja paust zināmas patiesības. — Austiņās Arnilda balss izklausījās vēl griezīgāka nekā parasti. — Vai jūs redzat, kas notiek ciemā?

Dolls sagrābstīja tālskati. Komandieris Steins pēc izkāpšanas no kuģa nebija atņēmis tālskati no acīm.

— Nekādu dzīvības zīmju, — viņš sacīja. — Aizsūti izlūkos «aci».

«Acs» aizsvilpa viņiem garām, un varēja redzēt, ka tā lēni lido virs ciema. Apakšā stāvēja kādas simt būdas ar salmu jumtiem, un «acs» uzmanīgi aplūkoja katru.

— Ne dzīvas dvēseles, — teica Arnilds, skatīdamies uz monitora ekrānu. — Tie dzīvnieki, kurus mēs redzējām no augšas, arī pazuduši.

— Cilvēki nevarēja pazust, — teica Dolls. — Kur vien skaties, visur tukši lauki, nekur nevienas paslēptuves. Bet viņu ugunskuri vēl kūp.

— Dūmi ir, bet cilvēku nav, — nicīgi teica Arnilds.

— Ej un paskaties pats.

«Acs» pacēlās gaisā un lidoja atpakaļ uz kuģi. Virs kokiem tā pēkšņi sašūpojās un apstājās.

— Stāt! — iebrēcās Arnilds. — Būdas ir tukšas, bet kokā, pie kura jūs stāvat, kāds ir. Metrus desmit virs jums.

Abi tikko noturējās, nepacēluši galvas. Viņi pagāja mazliet tālāk, lai viņiem kaut ko neuzmestu virsū.

— Pietiek, — teica Arnilds. — Es pārvietošu «aci», lai būtu labāk redzams.

Viņi sadzirdēja «acs» motoru vājo dūkoņu.

— Tā ir meitene. Viņai mugurā ir kaut kāds ādas apģērbs. Ieročus es neredzu, bet pie jostas karājas tāds kā maisiņš. Meitene turas pie koka, acis viņai ir ciet. Izskatās, it kā viņa baidītos nokrist.