Fantastiskā sāga

Uz zemes stāvošie ar pūlēm saskatīja kamolā savilkušos augumiņu, kas bija pieplacis pie taisnā stumbra.

— «Aci» tuvāk vairs nelaid, — teica komandieris.

— Skaļruni gan uzgriez. Ieslēdz mani ķēdē.

— Ir.

— Mēs esam draugi… Kāp zemē … Mēs tev neko ļaunu nedarīsim. — Vārdi nāca no skaļruņa, kas karājās gaisā virs viņiem.

— Dzirdēt viņa dzird, bet laikam nesaprot espe- ranto, — teica Arnilds. — Kad tu sāki runāt, viņa vēl stingrāk pieķērās pie koka.

Kara laikā komandieris Steins bija diezgan labi apguvis vergokrātu valodu, un tagad viņš ātri sameklēja atmiņā vajadzīgos vārdus. Viņš atkārtoja teikto, tikai šoreiz sakauto ienaidnieku valodā.

— Tas līdzēja, komandier, — Arnilds ziņoja.

— Viņa tā palēcās, ka gandrīz vai novēlās no koka. Tad viņa parāpās vēl augstāk un atkal pieķērās pie zara.

— Atjaujiet, es dabūšu viņu zemē, ser, — teica Dolls. — Es paņemšu virvi un uzkāpšu kokā. Cits nekas neatliek. Tāpat dabū zemē kaķi.

Steins apsvēra.

— Laikam tas tiešām būs tas labākais, — viņš beidzot sacīja. — Atnes no kuģa metrus divsimt vieglās troses un kārķus. Nekavējies, drīz būs tumšs.

Dzelzs nagi iecirtās kokā, un Dolls piesardzīgi uzkāpa līdz apakšējiem zariem. Meitene virs viņa sakustējās, un Dolls ieraudzīja baltu sejas plankumu, kad viņa palūkojās lejup. Viņš kāpa augstāk, līdz Arnilds uzsauca:

— Stāt! Viņa rāpjas vēl augstāk. Tieši tev virs galvas.

— Ko lai es daru, komandier? — Dolls jautāja, iesēzdamies ērtāk kāda zara staklē. Kāpiens viņu uzjautrināja, ādu maigi kutināja sviedru urdziņas. Dolls atrāva vaļā apkakli un ar pilnu krūti ieelpoja.

— Kāp vien. Augstāk par virsotni viņa taču netiks.

Tagad kāpt bija vieglāk, zari kļuva sīkāki un auga

biežāk. Dolls nesteidzās, lai bēgle nesabītos un nenogāztos. Zemi vairs neredzēja, tā bija palikusi tālu apakšā. Viņi bija vieni paši savā lapu un zvāļājošos zaru pasaulē, un novērotājus no kuģa atgādināja vienīgi «acs» sudrabotā caurule, kas karājās gaisā. Dolls apstājās, lai rūpīgi iesietu troses galā drošu cilpu. Pirmo reizi visa lidojuma laikā viņš jutās kā pilntiesīgs apkalpes loceklis. Abi vecie karotāji nebija slikti biedri, bet Dollu nomāca viņu ilggadīgā pieredze. Taču šoreiz viņš varēja vecos pārtrumpot, un, to iedomājoties, viņš klusiņām uzsvilpoja.

Meitene būtu varējusi kāpt vēl augstāk, zari būtu izturējuši viņas svaru, tomēr kaut kādu iemeslu dēļ viņa sāka līst pa zaru. Pie blakus zara varēja lieliski turēties, un Dolls lēnām šļūca viņai pakaļ.

— Nav ko baidīties, — viņš jautri teica un uzsmaidīja. — Es tikai gribu dabūt tevi lejā un aizvest pie taviem draugiem. Ņem ciet trosi!

Meitene nodrebēja un parāvās atpakaļ. Viņa bija jauna, izskatīga, ģērbusies īsā ādas bruncītī. Mati viņai bija gari, bet kārtīgi sasukāti un saņemti uz pakauša ar siksniņu. Visparastākā meitene, tikai pārbijušies. Līzdams tuvāk, Dolls redzēja, ka meitene aiz bailēm neko neaptver. Kājas un rokas viņai kratīja drebuļi. Zobi bija iekodušies bālajās lūpās, un pa zodu stīdza tieva asins strūkliņa. Dolls nekad nebija domājis, ka cilvēka acis šausmās var izplesties un pielīt ar tādu izmisumu.

— Nebaidies, — viņš atkārtoja apstādamies. Zars bija tievs un atsperīgs. Ja viņš mēģinātu meiteni satvert, abi aizietu kūleniski. Tagad nedrīkstēja pārsteigties. Lēnām tīdams vaļā trosi, Dolls apsēja to sev ap kaklu un tad pārmeta galu pāri blakus zaram. Ar acs kaktiņu viņš pamanīja, ka meitene sakustas un tramīgi skatās apkārt.

— Mēs esam draugi, — viņš teica, cenzdamies meiteni nomierināt. Viņš pārtulkoja šos vārdus vergo- krātu valodā, jo likās, ka viņa to saprot. — Noir venn!

Meitenei pavērās mute un noraustījās kājas. Viņa šaušalīgi iekliedzās, drīzāk kā ievainots zvērs, nevis kā cilvēks. Dolls apmulsis mēģināja viņu satvert, bet bija par vēlu.

Viņa nenokrita. Sasprindzinājusi visus spēkus, viņa metās zemē no zara pretī drošai nāvei, lai tikai svešais viņai nepiedurtos. īsu brīdi viņa it kā sastinga gaisā, krampju sarauta un no bailēm vai prātu zaudējusi, tad, ar brīkšķi aplauzdama zarus, krita lejup. Krita arī Dolls, velti mēģinādams kaut kur pieķerties.

Viņu izglāba tālredzīgi apsietā trose. Apdullis viņš aizrāpās atpakaļ līdz stumbram un palaida trosi vaļīgāk. Tad viņš drebēdams kāpa zemē. Tas vilkās pailgi, un, kad Dolls atradās uz zemes, viņš ieraudzīja

zālē guļam apsegtu sakropļotu ķermeni. Lieki bija jautāt, vai viņa ir mirusi.

— Es mēģināju viņu atturēt. Es darīju* ko varēju.

Dollam aizlūza balss.

— Protams, — teica komandieris Steins, izlikdamš zālē meitenes maisiņa saturu. — Mēs novērojām ar «aci». Kad meitene bija nolēmusi lekt, viņa vairs nebija atturama.

— Neatmaksājās runāt ar viņu vcrgokrātu valodā … — iesaucās Arnilds, kāpdams laukā no kuģa. Viņš grasījās vēl ko piemetināt, bet, uztvēris komandiera bargo skatienu, iekoda mēli zobos. Dolls arī pamanīja šo skatienu.

— Es aizmirsu, — viņš sacīja, lūkodamies viņu vienaldzīgajās sejās. — Atcerējos tikai, ka viņa prot vergokrātu valodu. Es nedomāju, ka viņa izbīsies. Var jau būt, ka tā bija kļūda, bet kļūdīties var katrs. Es negribēju, lai viņa aizietu bojā …