Fantastiskā sāga

Es pavilku rāvējslēdzēju uz sava maskēšanās tērpa krūtīm un izņēmu rasējumus. Kopā ar uzticamajiem priesteriem, kas klumburoja man nopakaļ, es uzmeklēju vadības telpu un ieslēdzu gaismu. Avārijas baterijas bija tikpat kā izlādējušās, gaisma bija pavisam blāva. Skalas un indikatori likās esam kārtībā, tie laistīties laistījās, jo, lai nu kas netika darīts, spodrināti tie tika nemitīgi.

Es apskatījos, ko rāda aparāti, un mans paredzējums apstiprinājās. Vienai no enerģiskajām ķirzakām bija izdevies attaisīt slēdžu kasti un notīrīt slēdžus. Tā nejauši bija nospiedusi kādu slēdzi, un bija notikusi avārija.

Pareizāk sakot, ar to viss bija sācies. Nelaimi nevarēja novērst, vienkārši piespiežot ūdens ventiļa slēdzi. To bija paredzēts lietot tikai pēc remontiem, kad reaktorā atkal ielaists ūdens. Kad reaktors darbojās un ūdens tika atvienots, tas sāka iet pāri malām un automātiskā aizsargsistēma sūknēja to uz aku.

Ūdeni es varēju palaist itin viegli, bet reaktorā vairs nebija degvielas.

Man negribējās noņemties ar degvielas problēmu. Daudz vieglāk būtu uzstādīt jaunu enerģijas avotu. Kuģī man viens tāds bija, savas desmit reizes mazāks par veco bultu spaini, bet vismaz četras reizes stiprāks. Pirms sūtīt pēc tā, es aplūkoju visu bāku. Divtūkstoš gados kaut kam tomēr vajadzēja nodilt.

Vecīši bija būvējuši labi, tur nu nebija ne ko pielikt, ne ko atņemt. Deviņdesmit procentiem mehānismu nebija kustīgu daļu, un tie nebija nolietojušies nemaz. Pārējās daļas bija būvētas ar aprēķinu, ka tās dils ļoti lēni. Piemēram, ūdens padeves caurule, kas nāca no

jumta. Caurules sienas bijp vismaz trīs metrus biezas, kaut gan es tikko varēju caurulē iebāzt galvu. Šo to es te tomēr varēju padarīt, un es sastādīju detaļu sarakstu.

Detaļas, jaunais enerģijas avots un visādi sīkumi bija kārtīgi sakrauti kuģī. Skatīdamies uz ekrānu, es rūpīgi pārbaudīju visas detaļas, iekams liku tās konteinerā. Vistumšākajā nakts stundā pirms rītausmas spēcīga «acs» nolaida konteineru ārpusē pie tempļa un aizdrāzās nemanīta. Es ar «okšķeri» vēroju, kā priesteri pūlas to atvērt. Kad viņi bija pārliecinājušies, ka nekas neiznāks, es liku konteinerā iemontētajam skaļrunim nodārdināt viņiem pavēles. Gandrīz visu dienu viņi tusnīdami stiepa smago kasti pa tempļa šaurajām kāpnēm, bet es pa to starpu saldi gulēju. Kad pamodos, kaste bija iestumta pa bākas durvīm.

Remonts neprasīja daudz laika, kaut aklās ķirzakas smagi pūta, dzirdot, ka es izlaužu sienu, lai tiktu klāt pie reaktora. Es pat pierīkoju caurulei īpv ašu ietaisi, lai ūdens iegūtu parasto atspirdzinošo radioaktivitāti, kad tas atkal sāks tecēt. Līdz ar to bija paveikts darbs, kuru viņi no manis gaidīja.

Es pagriezu slēdzi, un ūdens sāka plūst.

Vairākas minūtes ūdens burbuļoja lejup pa sauso cauruli. Tad aiz piramīdas mūriem atskanēja rēciens, kas satricināja tās akmens sienas. Pacēlis rokas, es gāju uz acu izdedzināšanas ceremoniju.

Aklās ķirzakas gaidīja mani pie durvīm un izskatījās pat nelaimīgākas nekā iepriekš. Kad mēģināju atvērt durvis, es sapratu, kas tam par iemeslu, — tās bija aizslēgtas un aizbarikadētas no otras puses.

— Ir nolemts, — teica viena no ķirzakām, — ka tu paliksi še uz laiku laikiem un pieskatīsi svēto avotu. Mēs paliksim kopā ar tevi un kalposim tev.

Lieliskas izredzes — mūža ieslodzījums bākā ar trim aklām ķirzakām! Lai cik viesmīlīgas viņas bija, es nevarēju pieņemt šo piedāvājumu.

— Kā, jūs iedrošināties aizturēt savu senču sūtni?!

Es biju ieslēdzis pastiprinātāju uz pilnu jaudu, un

man no vibrācijas gandrīz vai pārplīsa galva.

Ķirzakas sarāvās, un es ar tievu lāzera staru novilku pa stenderi. Barikāde brīkšķēdama un rībēdama sagāzās, un durvis bija brīvas. Es atgrūdu tās vajā. Priesteri nepaguva ne atjēgties, kad es jau biju izstūmis viņus laukā.

Viņu ciltsbrāļi stāvēja apakšā pie kāpnēm un pilnā rīklē gārdza, kamēr es beidzu metināt ciet durvis. Izskrējis cauri pūlim, es nostājos priekšā galvenajam priesterim, kas gulēja savā baseinā. Viņš lēnām ienira.

— Kāda nepieklājība! — es iesaucos. Ķirzaka izlaida mazus burbulīšus. — Senči ir saniknoti un nolēmuši aizliegt uz visiem laikiem ieiet iekšējā templī, kaut arī bija tik laipni un atstāja avotu tekam. Man laiks braukt… Lai notiek ceremonija!

Spīdzināšanas speciālists bija pārāk satrūcies, lai spētu pakustēties, un es atņēmu tam sakarsēto iesmu. No pieskāriena pie vaiga man pār acīm zem plastmasas ādas nolaidās tērauda plātne. Tad es cieši piespiedu nokaitēto dzelzi pie saviem neīstajiem acu āboliem, un plastmasa nosmaržoja pēc degošas gaļas.

Pūlis ievaimanājās, kad es aizmetu iesmu un meimurodams nogāju pāris apļus. Jāpiebilst, ka nosimulēt aklumu man izdevās diezgan labi.

Kamēr ķirzakām nebija dzimusi vēl kāda īpaša doma, es piespiedu pogu un atlidoja mans pterodak- tils. Protams, redzēt es to nevarēju, bet es zināju, ka tas ieradies, kad tā nagu galos ierīkotie kāši ieķērās man pie pleciem piestiprinātajās tērauda plātnēs.