Fantastiskā sāga

Laiks brāzās kā vēja spārniem. Es kādu divpadsmito reizi pārbūvēju savu kameru un beidzu studēt kodolfizikas neklātienes kursu. Lielākā daļa remontstrādnieku mācās. Šie kursi ir vērtīgi paši par sevi, jo nekad nav paredzams, kādas zināšanas var izrādīties noderīgas. Bez tam kompānija paaugstina algu atkarībā no tā, cik specialitāšu jūs esat apguvis. Tas viss, bez tam vēl gleznošana un vingrošana palīdzēja man īsināt laiku. Es gulēju, kad trauksmes signāls pavēstīja planētas tuvošanos.

Otra planēta, kur saskaņā ar vecajām kartēm atradās bāka, izskatījās poraina un slapja. Es ar lielām pūlēm atšifrēju senos norādījumus un beidzot atklāju pareizo rajonu. Palicis ārpus atmosfēras, es aizsūtīju izlūkos «lidojošo aci». Mūsu darbā laikus izdibina, kad un kur būs jāriskē ar savu ādu. «Acs» ir ļoti piemērota šādai iepriekšējai apskatei.

Senčiem ir pieticis apķērības uzbūvēt bāku tur, kur tai viegli piekļūt, tieši uz taisnās līnijas starp divām visaugstākajām kalnu virsotnēm. Es atradu šīs virsotnes bez grūtībām un palaidu «aci» no pirmās virsotnes taisnā virzienā uz otras pusi. Priekšgalā un aizmugurē «acij» bija radari, un to signāli nonāca uz ekrāna kā amplitūdu līknes. Kad abas virsotnes sakrita, es pakustināju «acs» vadības sviras, un tā sāka laisties lejā.

Es izslēdzu radaru, ieslēdzu priekšgala televīzijas kameru un apsēdos, lai gaidītu, kad uz ekrāna parādīsies bāka.

Attēls parādījās, kļuva skaidrs, un es ieraudzīju … milzīgu piramīdu. Es nolamājos un liku «acij» riņķot, lai izpētītu piramīdas apkārtni. Tā bija līdzena, purvaina, bez neviena pauguriņa. Desmit jūdžu lielā aplī nekā cita bez piramīdas neredzēja, bet tā nekādā ziņā nebija mana bāka.

Bet varbūt bija?

Es nolaidu «aci» zemāk. Piramīda bija netēstu akmeņu celtne bez jebkādiem rotājumiem un ornamentiem. Tās virsotnē kaut kas paspīdēja, un es ielūkojos vērīgāk. Piramīdas virsotnē bija ar ūdeni pildīts baseins. To ieraugot, man radās neskaidra nojausma.

Ļaudams «acij» riņķot pa apli, es parakņājos «Marka-III» rasējumos un atradu to, kas bija vajadzīgs. Piramīdai pašā augšā bija laukums nokrišņu savākšanai un baseins; ūdens atdzesēja reaktoru, kas baroja šo briesmoni. Ja vēl nebija ūdens, tas nozīmēja, ka vēl ir arī bāka … piramīdas iekšpusē. Iedzimtie, kurus bākas būvētāji, idioti, protams, nebija pat pamanījuši, bija ieslēguši bāku milzīgu akmeņu piramīdā.

Es vēlreiz paskatījos uz ekrānu un sapratu, ka «acs» lido tikai divdesmit pēdu augstumā virs piramīdas. Akmeņu krāvuma virsotne bija nosēta ar kaut kādām ķirzakām; acīmredzot tā bija vietējā dzīvības forma. Viņi svieda gaisā nūjas un šāva no stopiem, cenzdamies notriekt «aci». Uz visām pusēm lidoja bultu un akmeņu mākoņi.

Es liku «acij» pacelties augstāk un ievadīju to orbītā, pa kuru tai automātiski vajadzēja atgriezties kuģī.

Tad es iegāju kuģa virtuvē un pamatīgi iemetu. Es ne vien biju atklājis, ka mana bāka ir iebūvēta akmens kalnā: man bija izdevies sakaitināt radījumus, kas bija uzbūvējuši piramīdu. Sākums bija labs, tas pat stiprāku cilvēku nekā es būtu piespiedis ķerties pie pudeles.

Parasti remontstrādnieki turas tālāk no vietējiem iedzīvotājiem. Viņi nes nāvi. Antropologiem varbūt nav nekas pretī, ka viņus sagriež gabalos zinātnes vārdā, bet remontstrādniekam nenāk ne prātā upurēt sevi darbam. Šī iemesla dēļ vairums bāku ir uzceltas uz neapdzīvotām planētām. Ja bāka ir jābūvē uz apdzīvotas planētas, parasti tai izvēlas nepieejamu vietu.

Kāpēc šī bāka uzbūvēta tā, lai vietējie varētu to sasniegt, es vēl nezināju. Bet gan ar laiku uzzināšu. Vispirms vajadzēja nodibināt kontaktu. Lai nodibinātu kontaktu, vajadzēja prast vietējo valodu.

Šajā nolūkā es jau sen biju izstrādājis vienkāršu sistēmu.

Man bija paša konstruēta noskatīšanās ierīce. Tā izskatījās pēc pēdu gara akmens. Kad ierīce gulēja zemē, tā nebija pamanāma, bet, kad lidoja pa gaisu, viesa zināmu apjukumu. Es atradu ķirzaku pilsētu apmēram tūkstoš kilometru no piramīdas un nometu tur savu «aci». Tā svilpdama drāzās lejup un naktī nokrita dubļu palts malā. Šajā vietā augu dienu čumi- nājās ķirzakas. No rīta, kad ieradās žļudzināties pirmās ķirzakas, es ieslēdzu magnetofonu.

Apmēram pēc piecām vietējām dienām tulkošanas mašīnas atmiņas blokā bija uzkrāts milzums sarunu un es jau biju atšifrējis dažus izteicienus. Tas ir diezgan viegli izdarāms, ja tev talkā nāk mašīnas atmiņa. Viena no ķirzakām nogārdza kaut ko otrai, un tā pagriezās. Es izskaidroju šo frāzi kā: «Hei, Džordž!» — un gaidīju, kad radīsies izdevība to pārbaudīt. Tajā pašā dienā, kad kāda no ķirzakām bija palikusi viena, es uzsaucu tai: «Hei, Džordž!» Skaļrunis nogārdza to vietējā valodā, un ķirzaka pagriezās.

Kad atmiņas blokā bija uzkrājies pietiekami daudz tādu pamatfrāžu, sāka darboties tulkošanas mašīnas smadzenes, kas aizpilda robus. Līdzko mašīna sāka tulkot man visas noklausītās sarunas, es nospriedu, ka pienācis laiks nodibināt kontaktu.