Fantastiskā sāga

Sarunu biedru es atradu diezgan ātri. Tas bija kaut kas līdzīgs Centaura ganiņam: viņš pieskatīja kaut kādus ārkārtīgi pretīgus dzīvniekus purvos ārpus pilsētas. Viena no manām «acīm» bija izrakuši stāvā nogāzē alu un gaidīja ķirzaku.

Nākamajā dienā es iečukstēju mikrofonā:

— Esi sveicināts, manu mazdēliņi Te runā tava vectētiņa gars no paradīzes.

Tas saskanēja ar to, ko biju uzzinājis par vietējo reliģiju.

Ganiņš apstājās kā zemē iemiets. Viņš nebija paguvis atjēgties, kad es nospiedu pogu un no alas viņam pie kājām noripoja gliemežvāki — vietējā nauda.

— Te būs drusku naudas no paradīzes, tāpēc ka tu esi bijis labs zēns.

«Paradīzes» naudu es iepriekšējā naktī biju nospēris valsts kasē.

— Atnāc rīt, un mēs patērzēsim ilgāk, — es uzsaucu bēgošajai ķirzakai. Iepriecināts konstatēju, ka naudu tā tomēr paķērusi līdzi.

Pēc tam «vectētiņš no paradīzes» ne vienreiz vien sirsnīgi sarunājās ar «mazdēliņu», kas nespēja pretoties debesu dāvanu iedarbībai. «Vectētiņš» nezināja, kas noticis pēc viņa nāves, un «mazdēliņš» mīļuprāt pastāstīja visu.

Es saņēmu visas nepieciešamās ziņas par pagātni un tagadni, un šīs ziņas nebija nekādas iepriecinošās.

Bāka bija ieslēgta piramīdā, un ap šo piramīdu plosījās reliģiskais karš.

Viss bija sācies ar zemes šaurumu. Kad tika būvēta bāka, ķirzakas acīmredzot dzīvoja tālos purvos un celtnieki neko lielu par tām nedomāja. Tās atradās uz zemas attīstības pakāpes un mitinājās citā kontinentā. Bākas celtniekiem nekad neienāca prātā, ka iedzimtie varētu gūt panākumus un sasniegt šo kontinentu. Bet tieši tas bija noticis.

Neliela ģeoloģiska pārbīde, vajadzīgajā vietā izveidojās purvains zemes šaurums, un ķirzakas sāka iemaldīties bākas ielejā. Un atrada tur reliģiju. Spīdošu metāla torni, no kura nepārtraukti plūda burvju ūdens straume — reaktora dzesēšanas ūdens, kas krājās nokrišņu kondensatorā uz jumta. Ūdens radioaktivitāte iedzimtajiem nekaitēja. Tās izraisītās mutācijas nāca viņiem par labu.

Apkārt templim tika uzcelta pilsēta, un gadsimtu gaitā bāka tika ieslēgta piramīdā. Templi apkalpoja speciāla priesteru kārta. Viss bija labi, kamēr viens no priesteriem nebija ielauziet templī un pazudinājis svētā ūdens avotu. Sākās dumpji, sadursmes, slepkavības un grautiņi. Taču svētais ūdens vairs netecēja. Tagad bruņoti pūļi cīnījās pie tempļa katru dienu, bet svēto avotu apsargāja jauna priesteru nodaļa.

Un man vajadzēja līst iekšā šajā jezgā un salabot bāku.

Tas būtu diezgan viegli izdarāms, ja mums būtu atļauts mazlietiņ paaušoties. Es varētu apkaut šīs ķirzakas, saremontēt bāku un laisties prom. Bet «vietējās dzīvās būtnes» bija droši aizsargātas. Manā kuģī bija iemontēti elektronu spiegi — visus es vēl nebiju uzmeklējis —, kas pēc atgriešanās visu sīki pastāstītu par mani.

Vajadzēja ķerties pie diplomātijas. Es nopūtos un sadabūju piederumus plastmasas miesas izgatavošanai.

Salīdzinot ar «mazdēliņa» trīsdimensiju moment- uzņēmumiem, es piešķīru savai sejai reptiļu vaibstus.

Žoklis bija maķenīt par fsu, jo mana mute maz līdzinās viņu zobainajām rīklēm, bet tas nekas. Man nevajadzēja būt simtprocentīgi līdzīgam ķirzakai — bija nepieciešama aptuvena līdzība, lai nesatrauktu iedzimto prātus. Tas ir loģiski. Ja es būtu neaptēsts Zemes aborigēns un ieskrietu krūtīs Spikas iedzīvotājam, kas izskatās pēc divas pēdās augstas sakaltušas šellakas pikas, es tūlīt laistu ļekas vaļā. Turpretī, ja spikietim mugurā būtu plastmasas miesas tērps, kurā viņš kaut cik atgādinātu cilvēku, es vismaz paliktu un aprunātos ar viņu. Tas bija mans mērķis, satiekoties ar centauriešiem.

Kad maska bija gatava, es to noņēmu un piestiprināju pie skaista, zaļa plastmasas tērpa, kuram bija aste. Es no tiesas priecājos, ka ķirzakām ir astes. Ķirzakas nevalkā drēbes, bet es gribēju ņemt līdzi daudz elektronu ierīču. Es uzstiepu asti uz metāla karkasa, kuru piestiprināju pie jostas. Tad es piebāzu asti ar visām nepieciešamajām ierīcēm un sāku saitēt ciet tērpu.

Kad tas bija padarīts, es nostājos pie liela spoguļa. Es izskatījos briesmīgs, bet jutos apmierināts. Aste vilka mani uz leju, un ejot es gāzelējos kā pīle, bet tas tikai pastiprināja manu līdzību ar ķirzaku.

Tonakt es nosēdināju kuģi kalnos netālu no piramīdas, nomaļā sausā vietā, kur amfībijas nekad ne- ieklīda. īsi pirms rītausmas «acs» uzrāpās man plecos un mēs pacēlāmies gaisā. Mēs lidojām divtūkstoš metru augstumā virs tempļa un, kad kļuva gaišs, nolaidāmies.

Tas droši vien bija lielisks skats. «Acs», kas nomaskēta par spārnotu ķirzaku, par tādu kā kartona pterodaktilu, lēni vēzēja spārnus, taču tam nebija nekāda sakara ar «acs» spēju lidot. Bet ar to pietika, lai iedzimtie būtu mēmi aiz pārsteiguma. Pirmais rāpulis, kas ieraudzīja mani, iekliedzās un apveļas uz muguras. Pieskrēja klāt citi. Tie drūzmējās, grūstījās un rāpās cits citam virsū, un tajā brīdī, kad es nolaidos, laukumiņā tempja priekšā parādījās priesteri.

Es ar karalisku cieņu saliku rokas uz krūtīm.