Fantastiskā sāga

— Jums nav iemesla uztraukties, ser, goda vārds, — teica cilvēks pelēkajā kombinezonā, uzmanīgi izņemdams lapu Martinam no pirkstiem. — Tūlīt es jums nodemonstrēšu «Marka-IX» daudzpusīgumu.. Tam grūti ticēt, kamēr nebūsiet redzējis viņu strādājam. Kvalificēts speciālists var dot visu nepieciešamo informāciju «Marka» lentei uz apraksta vai uzmetuma pamata, un ikreiz rezultāti būs pārsteidzoši.

Mašīnā no sāniem bija iemontēts panelis ar neskaitāmiem taustiņiem kā rakstāmmašīnai; viņš apsēdās pie tās un sāka rakstīt.

— Jūsu jaunais operators prot mašīnas valodu un var pārvērst jebkuru māksliniecisku priekšstatu vai ideju par lentē fiksētiem simboliem. Perfolenti var pārbaudīt un izlabot, saglabāt vai modificēt un izmantot atkal, ja rodas tāda vajadzība. Te es uzrakstīju, kāds saturs ir jāieliek, un tagad man ir pēdējais jautājums: kādā stilā jābūt zīmējumam?

Martins neizpratnē norukšķēja.

— Jūs brīnāties, ser, vai ne? Tā jau es domāju. «Marks-IX» glabā savā atmiņā visu Zelta laikmeta dižo meistaru raksturīgos stilus. Jūs varat izmantot

Kaberta vai Kanifa, Gvinta vai Barija stilu. Darbam ar figūrām jūsu rīcībā ir Raimonda stils, mīlas intrigām labs ir Dreika gars.

— Kā ir ar Peksa stilu?

— Atvainojiet, bet es nepazīstu …

— Ha-ha, tas bija tikai joks. Labi, rīkojieties. Man gribētos Kanifa stilu.

Peksam kļuva karsti, tad auksti. Mis Finka saskatījās ar viņu un nodūra acis. Viņš sažņaudza dūres un pamīņājās uz vietas, grasīdamies iet prom, tomēr palika un ieklausījās sarunā. Viņš nespēja aiziet, vismaz tagad ne.

— … un lente tiek ievadīta mašīnā, papīra lapa novietota pašā galda centrā. Jūs nospiežat cikla pogu. Jāsagatavo tikai perfolente, un viss ir tik vienkārši, ka mašīnu var apkalpot trīs gadus vecs bērns. Jūs nospiežat pogu un paejat nost. Tagad šajā ģeniālajā mašīnā tiek analizētas pavēles un radīts attēls. Mašīnas elektroniskajā atmiņā savākti visu priekšmetu un parādību attēli, kurus jebkad zīmējis vai redzējis cilvēks. Dotajam zīmējumam nepieciešamais tiek atlasīts zināmā secībā un pārraidīts uz kolatora ekrānu. Kad zīmējuma galīgais variants ir gatavs, tiek dots signāls — tieši tas ir tas — un mēs ieraugām zīmējumu uz šā ekrāna.

Martins pieliecās, paskatījās uz ekrānu un piekrītoši novilka:

— Hm …

— Ideāli, vai nav tiesa? Bet ja kaut kādu iemeslu dēļ operatoram nepatīk iegūtais attēls, tas var tikt grozīts ar šo kontrolrokturu palīdzību. Kad meklētais attēls ir iegūts, nospiež iespiedpogu, zīmējums tiek pārnests uz plastmasas lenti. To var izmantot, cik vien grib, — tai ir statisks lādiņš pulverveida tušas noturēšanai. Viens pieskāriens, un attēls tiek pārnests uz papīra lapas.

Nedabiski novaidējies, mašīnas pneimatiskais mehānisms nolaida lejā taisnstūrainu kastīti uz spožas ass un piespieda to pie papīra lapas. No sāniem šņākdama izšāvās tvaika strūkliņa. Tad šablons tika pacelts un cilvēks kombinezonā paņēma gatavo zīmējumu.

— Vai tas nav šedevrs? — viņš smaidot jautāja.

Martins ierukšķējās.

Pekss paskatījās uz zīmējumu un nevarēja atraut acis: viņam tikko nekļuva slikti. Vāks bija nevis vienkārši labs, tas bija īsts Kanifs, it kā lielais meistars nupat būtu pabeidzis zīmējumu. Bet visbriesmīgākais bija tas, ka tas bija Peksa vāks, viņa uzmetums. Uzlabots. Viņš nekad nebija bijis tas, ko sauc par ģeniālu mākslinieku, viņš bija bijis labs ilustrators. Komiksu nozarē viņš, bija pazīstams un vairākus gadus tika uzskatīts par vienu no labākajiem. Taču darba lauks kļuva šaurāks, bet, parādoties mašīnām, māksliniekiem atlika vai nu strādāt gadījuma darbus, vai arī veikt zīmēšanas mašīnas operatora pienākumus. Viņš noturējās ilgāk par citiem — cik gadu? — jo, lai cik vecmodīgs bija viņa darbs, viņš tomēr bija labāks par jebkuru mašīnu, kas zīmēja galvas ar gumijas šablonu.

Tagad bija citādi. Viņš nevarēja pat izlikties pats sev, ka ir vajadzīgs vai pat vienkārši noderīgs.

Mašīna bija labāka.

Viņš savilka pirkstus dūrēs ar tādu spēku, ka nagi iegriezās plaukstu mīkstumā. Viņš atlaida pirkstus vaļā, paberzēja rokas un juta, ka tās dreb. Mašīna bija izslēgta, un visi izgājuši no studijas; viņš dzirdēja, ka pieņemamajā klab mis Finkas mašīna, un, kad Pekss aizvēra durvis, viņš paguva saklausīt sašutuma pilnu atbildi, ka viņam neviens nav teicis par papildizdevumiem.

Pekss sasildīja pirkstus azotē, un drebuļi ātri pār

gāja. Tad viņš rūpīgi piesprauda papīra lapu pie zīmēšanas dēļa un pagrieza lampu, lai tās gaisma nekristu acīs. Ar vienmērīgām kustībām viņš apzīmēja komiksu standartlapas kadrus, sadalīdams to sešās daļās, pie tam sestā daļa bija liela, visā lappuses platumā. Paņēmis zīmuli, viņš ķērās pie uzmetumiem, vienu pašu reizi atliekdams muguru, lai pieietu pie loga un paraudzītos lejup. Tad viņš atkal gāja atpakaļ pie galda un, kad dienas gaisma sāka dzist, pabeidza darbu tušā. Rūpīgi izmazgāja savu veco, bet vēl aizvien iemīļoto otu «Vindzors un Ņūtons» un saudzīgi ielika penālī.