Fantastiskā sāga

Kad viņš piespieda pogu, mašīna iedūcās un atdzīvojās, zem tās tumšā apvalka iedegās elektronu spuldzes. Viņš piespieda galvu pogu. Vispirms meitene — SIEVIETES GALVA NO PRIEKŠPUSES, TREŠAIS IZMĒRS, SKUMJA, VARONE. Protams, komiksos visam meitenem ir vienādās sejas, un piezīme VARONE bija tikai komanda mašīnai nezīmēt matus. NOZIEDZNIECEI tie būtu melni: visām noziedzniecēm taču ir melni mati, bet noziedzniekiem arī ūsas, lai viņus varētu atšķirt no varoņiem. Mašīna iedūcās, pārcilādama savu šablonu krājumu, tad noknikšķēja un noplāja uz vina zīmētā ovāla vajadzīgā izmēra gumijas šablonu. VĪRIEŠA GALVA NO PRIEKŠPUSES, SESTAIS IZMĒRS, SKUMJŠ, VARONIS — mazāka izmēra gumijas šablons nolaidas uz papīra, atstādams savu nospiedumu virs aplīša, kas vainagoja figūriņas kontūras. Tiesa, scenārijā bija runa par dusmām, taču šim nolūkam kalpoja paceltā dūre: sejas komiksos ir tikai laimīgas vai skumjas.

«Dzīvē viss nav tik vienkārši,» viņš nodomāja. Šī ne sevišķi oriģinālā doma viņam uzpeldēja vismaz reizi dienā, kad viņš sēdēja pie mašīnas. VĪRIEŠA AUGUMS, DARBA UZVALKS — viņš nostādīja uz ciparnīcas, tad piespieda pogu «ZĪME!». Acumirklī uz papīra nolaidās mehāniskā roka ar spalvu galā un sāka veikli zīmēt cilvēka augumu pa uzvilktajām kontūrām. Acis mirkšķinādams, Pekss vēroja, kā spalva uz cilvēka pieres uzzīmē grumbu tīklu pēc parauga, kas nemainījās nu jau piecdesmit gadu, tad ātri uzzīmē apkaklīti un kaklasaiti, bet tad diviem vilcieniem savieno rūpīgi uzzīmēto rumpi ar izštancēto galvu. Nākamajā mirklī spalva pārlēca uz piedurkni un sastinga. Ietrinkšķējās zvans, un uz noputējušā sarkanā paneļa iedegās vārdi: «LUDZU INSTRUKCIJU!» Mākslinieks sirdīgi piespieda pogu ar uzrakstu «DŪRE». Panelis nodzisa, un spalva paklausīgi uzzīmēja dūri.^

Pekss paskatījās uz rūpīgi izstrādāto zīmējumu un nopūtās. Meitene nelikās pietiekami nelaimīga: viņš iemērca spalvu tušas pudelītē un iezīmēja katras acs kaktiņā pa asarai. Tagad bija labāk. Tomēr otrais plāns šķita pārāk tukšs, kaut gan tur redzēja bumb- veida kontūras ar tekstu, kas bija it kā pielīmēts katrai figūriņai pie mutes. Pekss automātiski piespieda pogu «KONTŪRAS», un mehāniskā spalva, slīdēdama uz leju, uzvilka divas bumbveida kontūras tekstam, piezīmējot katrai klāt mazu astīti vajadzīgajā attālumā no runātāja mutes. Jā, vajadzēja ar kaut ko piepildīt otro plānu. Mākslinieka pirksts nolaidās uz 473. pogas, kas, kā viņš zināja no ilggadīgās pieredzes, deva attēlu «MĀJAS LOGI AR MEŽĢĪŅU AIZ-

KARIŅIEM». Spalva ātri nolaidās uz papīra un sāka strādāt, automātiski noregulējusies uz to mērogu, kas atbilda pie loga stāvošajam vīrieša augumam. Pekss paņēma scenāriju un lasīja tālāk:

Džūdija nokrīt uz dīvāna, Roberts mēģina viņu nomierināt, sadusmota istabā ieskrien māte.

Šajā kadrā vajadzēja ierakstīt četras rindiņas, un, kad zīmējumā būs parādījušās trīs bumbveida kontūras, vietas atliks tikai vienam lielam tuvplānam. Pekss nelauzīja galvu par zīmējumu, kā būtu darījis citkārt, viņš gāja ierasto ceļu. Šodien viņš jutās noguris, ļoti noguris. «MĀJA, MAZA, ĢIMENE» — un uz papīra parādījās maza kotedža, no kuras augšup kāpa trīs bumbveida kontūru astītes. Lai tie velna lasītāji paši izšķir, kas ko saka.

Stāsts tika pabeigts īsi pirms vienpadsmitiem. Pekss rūpīgi sakārtoja lapas ar zīmējumiem, ielika scenāriju mapē un notīrīja mašīnas spalvu — ja viņš aizmirsa to izdarīt, tuša vienmēr sakalta spalvas galā.

Un tad jau arī bija laiks iet pie Martina. Pekss mēģināja attālināt briesmīgo brīdi: viņš gan uzrotīja, gan norotīja piedurknes, gan kāra savu zaļo nagu uz bezēnu lampas kāta, gan atkal ņēma nost. Tomēr izvairīties no tikšanās ar Martinu nebija iespējams. Iz- slējies mazliet staltāk, viņš pagāja garām mis Finkai, kas čakli bungoja savu varitaipu, un pa atvērtajām durvīm iegāja Martina kabinetā.

— Nu ko jūs, Luī, — Martins medaini teica klausulē.— Ja jau jānodrošinās ar kaut kāda nabadzīga Kanzassitijas izplatītāja goda vārdu, kāpēc neticēt manam goda vārdam? Pilnīgi pareizi… Protams … pareizi, Luī. Tad es piezvanīšu tev vēlreiz rīt no rīta… un tev tāpat… sveicini Elenu. — Viņš nosvieda klausuli un pikti paskatījās uz Peksu ar savām mazajām ačtelēm.

— Ko tev vajag?

— Man teica, ka jūs gribot parunāt ar mani, mister Martin.

— Pareizi, pareizi, — Martins nomurmināja. Ar apgrauzta zīmuļa galu viņš notrausa no pakauša blaugznas un sāka šūpoties krēslā no vienas puses uz otru.

— Bizness paliek bizness, Peks, to tu labi zini, bet pieskaitāmie izdevumi nepārtraukti pieaug. Papīrs … Vai tu zini, cik maksa tonna papīra? Mums jāgudro visādas viltības …

— Ja jūs domājat atkal samazināt man algu, mis* ter Martin, tad es nedomāju, ka spēšu… varbūt ja nu pavisam nedaudz …

— Es gribu tevi palaist uz visām četrām pusēm. Es nopirku «Marku-IX», lai samazinātu izdevumus, un jau pieņēmu meiteni, kas ar to strādās.