Fantastiskā sāga

Trīspadsmitajā dienā viņi ūdens dēj sastrīdējās un gandrīz vai sakāvās. Divas dienas viņi nerunāja. Tonijs ievēroja, ka Hels pastāvīgi nēsā līdzi ģeologa ve- serīti, viņš savukārt iebāza kabatā, nazi.

Kādam vajadzēja nolūzt. Tas bija Hels.

Pēdējais piliens laikam bija bezmiegs. Viņam arī agrāk bija bijis trausls miegs, taču tagad sasprindzinājums un putekļi galīgi pieveica viņu. Pūlēdamies aizmigt, Tonijs katru nakti dzirdēja, kā Hels kasās un grozās. Viņš pats arī negulēja sevišķi cieši, tomēr kaut cik iemanījās nosnausties. Spriežot pēc melnajiem lokiem zem piesārtušajām acīm, Helam tas neizdevās.

Astoņpadsmitajā dienā viņš neizturēja. Viņi tieši tobrīd vilka mugurā skafandrus, kad Hels sāka trīcēt. Viņam trīcēja ne vien rokas, bet viss ķermenis. Viņš stāvēja, līdz Tonijs noguldīja viņu kojā un iedeva izdzert atlikušo konjaku. Kad lēkme bija pāri, Hels atteicās kāpt ārā no kuģa.

— Es negribu … es nevaru! — viņš kliedza. — Skafandri arī ilgi neizturēs, tie pārplīsīs, kad būsim laukā … Es ilgāk nevarēšu izturēt… Mums jābrauc atpakaļ …

Tonijs mēģināja vest viņu pie prāta.

— Tas nav iespējams, tu zini, ka tiek imitēts pilnīgi viss lidojums. Ātrāk par divdesmit astoņām dienām mēs nedrīkstam griezties atpakaļ. Atlikušas vēl desmit dienas, tās tu izturēsi. Pavēlniecība uzskata, ka tas ir minimālais laiks palikšanai uz Marsa, un plāni ir izstrādāti atbilstoši šim laikam. Saki paldies, ka mums nav te jānīkst visu Marsa gadu, kamēr planētas atkal nonāk konjunkcijā. Anabioze uz atomkuģa ir ļaunākais, kas var būt.

— Neput man miglu acīs! — Hels atcirta. — Man nospļauties par to, kas notiks ar pirmo ekspedīciju! Tas bija mans pēdējais treniņš, un beigta balle. Es negribu sajukt prātā no bezmiega tāpēc vien, ka kāds štāba virsnieks uzskata superreālu treniņu par vispareizāko. Ja viņi neatbrīvos mani no šā treniņa, tā būs slepkavība.

Tonijs nepaguva izteikt ne vārda, kad Hels bija izlēcis no kojas un metās pie kontrolpults. Poga «Avārija» tur gan bija, taču viņi nezināja, vai tā ir pieslēgta un, ja arī būtu pieslēgta, vai kāds atbildēs. Hels piespieda pogu un nelaida vajā. Elpu aizturējuši, abi skatījās uz skaļruni.

— Nelieši, viņi ir nedomā atbildēt, — Hels izspieda caur zobiem.

Pēkšņi skaļrunis atdzīvojās un nelielo telpu piepildīja pulkveža Stegema dzedrā balss.

— Jūs zināt šā treniņa noteikumus, tātad jūsu izsaukumam ir nopietni iemesli. Kādi tie būtu?

Hels sagrāba mikrofonu un izgāza uz pulkvedi vienlaikus žēlabu un lūgumu straumi. Tonijs uzreiz saprata, ka tas neko nedos. Viņš zināja, kā Stegems reaģē uz gaušanos. Skaļrunis pārtrauca Helu:

— Pietiek. Jūsu paskaidrojumi nav attaisnojums izmaiņām sākotnējā plānā. Jums jāpaļaujas uz sevi un jāturpina darbs. Es atvienojos pilnīgi. Nemēģiniet nodibināt sakarus ar mani, kamēr izmēģinājums nav beidzies.

Klikšķis skaļrunī noskanēja kā nāves spriedums.

Hels sēdēja kā apstulbis, viņam pār vaigiem ritēja asaras. Kad viņš piecēlās, Tonijs saprata, ka tās ir dusmu asaras. Hels izrāva mikrofonu no kontakta un # trieca pret skaļruni.

— Nu, pagaidi, pulkvedi, kad tas būs cauri, tad es aptaustīšu tavu resno kaklu. — Hels apsviedās pret

Toniju. — Iedod man aptieciņu. Es tam idiotam pierādīšu, ka viņš nav vienīgais, kas var tēlot varoni šajos nolādētajos izmēģinājumos.

Aptieciņā bija četras morfija ampulas; Hels paķēra vienu, nolauza tai galviņu un iedūra sev rokā adatu. Tonijs nemēģināja viņu aizkavēt, viņš bija pilnīgi vienis prātis ar Helu. Pēc pāris minūtēm Hels jau gulēja uz galda un krāca. Tonijs pacēla viņu un aiznesa uz koju.

Hels nogulēja gandrīz divdesmit stundas, un, kad pamodās, viņa acīs vairs nebija manāmas neprāta un noguruma pazīmes. Neviens nebilda ne vārda par notikušo. Hels aprēķināja, cik dienu vēl atlicis, un rūpīgi sadalīja atlikušo morfiju devās. Viņš bija izlietojis trešo daļu no normālas devas, bet ar to pašu bija pieticis.

Līdz startam bija vēl četras dienas, kad Tonijs atklāja uz Marsa pirmās dzīvības pazīmes. Pa kuģa apšuvumu līda kāds radījums kaķa lielumā. Tonijs pasauca Helu, kas pienāca klāt un aplūkoja to.

— Vareni! — viņš sacīja. — Tomēr viņš netiek līdzi tam, kuru es redzēju sava otrā treniņa laikā. Toreiz es atradu kaut ko līdzīgu čūskai, kas izdalīja tādu kā līmi. Kaut gan noteikumi to aizliedz, es, traki ziņkārīgs būdams, izjaucu šo čūsku. Tas bija vareni! Skrūvītes, atsperītes, motoriņi… Stegema tehniķi bija strādājuši uz goda. Es dabūju rājienu par izjaukšanu. Varbūt atstāsim visu, kā ir?

Tonijs gandrīz jau gribēja piekrist, bet tad izlēma citādi.

— Varbūt tieši to viņi vēlas. Tad turpināsim spēli. Es pieskatīšu šo radījumu, bet tu atnes tukšu kārbu.

Hels negribīgi piekrita un iekāpa kuģī. Ārdurvis aiz

krita ciet. Trokšņa izbiedēts, radījums sāka līst uz Tonija pusi. Viņš nodrebēja un pakāpās atpakaļ, bet tad attapās, ka tas ir tikai robots.

— Šiem tehniķiem ir tiešām apbrīnojama izdoma, — viņš nomurmināja.