Fantastiskā sāga

— Ļoti vienkārši. — Apstiprinot savus vārdus, Stegems uzsita ar dūri pa galdu. — Turpmāk mēs nevienam nepalīdzēsim, nevienu nevilksim laukā, lai cik nepieciešams tas būtu. Tas būs kaujas lidojums pilnā apbruņojumā. Mēs gāzīsim jums virsū visu, ko vien var iedomāties, un jums būs jāiztur. Ja kāds šoreiz pārplēsīs savu skafandru, tas nomirs Marsa vakuumā dažas pēdas no Zemes atmosfēras.

Pulkveža balss kļuva maigāka, kad viņš atlaida Toniju.

— Man patiktu, ja mēs varētu rīkoties citādi, bet mums vairs nav izejas. Nākammēnes mums jānokomplektē apkalpe šim kuģim, un tā ir vienīgā iespēja.

Tonijs dabūja trīs dienu atvaļinājumu. Pirmajā dienā viņš piedzērās, otrajā — mocījās ar paģirām, bet trešajā — ar trakām dusmām. Visi izmēģinājuma dalībnieki bija brīvprātīgie, taču šī tuvināšana reālajiem apstākļiem — tas nu bija par daudz. Viņš varēja atmest visam ar roku, kad vien ienāca prātā, bet viņš taču zināja, kas par to draud. Atlika tikai viens — piekrist šai muļķīgajai idejai. Viņš darīs visu, ko viņam liks, izturēs visu. Bet, kad izmēģinājumi būs cauri, viņš iebelzīs pulkvedim taisni pa resno degunu.

Ārsta apskates laikā Tonijs satika savu jauno biedru Helu Mendozu. Viņi bija tikušies jau agrāk, teorētiskajās nodarbībās. Viņi atturīgi sarokojās, ar acīm novērtēdami viens otra iespējas. Apkalpe sastāvēja no diviem cilvēkiem, un jebkurš no viņiem varēja kļūt par otra nāves iemeslu.

Garais, stiegrainais Mendoza fiziski bija pilnīgs pretstats druknajam un lācīgajam Tonijam. Tonija mierīgo, bezmaz vai nevērīgo izturēšanos papildināja Hela nervozā saspringtība. Hels smēķēja vienā smēķēšanā, un viņa skatiens nepārtraukti klīda apkārt.

Tonijs apspieda sevī augošo nemieru. Hels būs labs, ja jau līdz šim ir izturējis visus izmēģinājumus. Viņš, jādomā, nomierināsies, līdzko lidojums būs sācies.

Ārsts izsauca Toniju un uzmanīgi apskatīja viņu.

— Kas tas? — ārsts jautāja, novilkdams ar tamponu viņam pār vaigu.

— O, — Tonijs teica, — skujoties man paslīdēja roka, un es iegriezu ar bārdas nazi.

Ārsts saviebās, apzieda ievainojumu un uzlika tam virsū leikoplastu.

— Esiet uzmanīgs ar ievainojumiem, — viņš brīdināja. — Tas ir ideāls ceļš, pa kuru baktērijas var iekļūt organismā. Neviens nezina, kādas baktērijas ir uz Marsa.

Tonijs jau vēra muti, lai iebilstu, bet tad aprāvās. Kāda jēga izskaidroties, ja īstais lidojums, ja tas vispār notiks, ilgs divsimt sešdesmit dienas? Pa šo laiku sadzīs jebkurš griezums, pat anabiozē.

Pēc apskates viņi, kā parasti, uzvilka lidojuma tērpus un gāja uz citu ēku. Pa ceļam Tonijs iegriezās kazarmās un drīz bija atpakaļ ar šaha dēlīti un pamatīgi nosmulētu kāršu kavu. Otrā korpusa durvis bija vaļā, un viņi iekāpa Marsa kuģa maketā. Ārsti piesprādzēja viņus pie kojām un izdarīja injekciju, kas simulēja anabiozi.

Atmoda bija saistīta ar parasto nelabo dūšu un vājumu. Dabiskāk vairs nevarēja būt. Pēkšņa impulsa dzīts, Tonijs piestreipuļoja pie atejas spoguļa un pamirkšķināja savam gludi skūtajam atspulgam ar sarkanām acīm. Viņš noplēsa no vaiga plāksteri, un pirksti pieskārās griezumam ar sakaltušām asins lāsītēm gar malām. Viņš atviegloti nopūtās. Tonijs nekādi nevarēja atkratīties no briesmīgās domas, ka treniņ- lidojums kādu dienu var izrādīties ists lidojums uz Marsu. Loģika viņam teica, ka armija nekad neatteiksies no prieka izbazunēt palaišanu. Tomēr šaubas neatkāpās. Katra treniņlidojuma sākumā viņam vajadzēja pārvarēt tās no jauna.

Pēc kritiena lejup Tonijs atkal sajuta nelabumu, tomēr viņam izdevās to apspiest. Izmēģinājumos nedrīkstēja zaudēt laiku. Vajadzēja pārbaudīt kuģi. Hels sēdēja savā kojā un vāri pamāja ar roku. Tonijs atmāja pretī.

Šajā brīdī atdzīvojās avārijas uztvērējs. Vispirms kontrolpunktā bija dzirdami tikai dažādi trokšņi, tad cauri šim fonam izlauzās treniņu virsnieka balss.

— Leitnant Benermen, vai esat nomodā?

Tonijs ieslēdza mikrofonu un atsaucās:

— Jā, ser.

— Acumirkli, Tonij, — virsnieks teica. Viņš pačukstēja kaut ko kādam, kas stāvēja tālāk no mikrofona, tad turpināja: — Kabīnē nav kārtībā viens no ventiļiem, spiediens pārsniedz Marsa normu. Pagaidiet, kamēr mēs pazemināsim spiedienu.

— Jā, ser, — Tonijs atbildēja un atvienoja mikrofonu, lai kopā ar Helu varētu pašķendēties par savu skolotāju tā saucamo «darba mīlestību». Pēc dažām minūtēm uztvērējs atkal atdzīvojās.

— Jā, spiediens ir normāls. Turpiniet darbu.

Tonijs parādīja mēli neredzamajam padomdevējam

un gāja uz blakusnodalījumu. Viņš pavilka sviru, lai redzamība kļūtu skaidrāka.

— Nu, vismaz šoreiz viss ir mierīgi, — viņš teica, ieraudzījis sarkanīgo gaismu, Hels ienāca un palūkojās viņam pār plecu.

— Paldies par to Stegemam! — viņš teica. — Pagājušo reizi, kad es pazaudēju savu biedru, visu laiku pūta vējš, Skatoties uz šīm kāpām, var redzēt, ka patlaban nav ne mazākās vēsmiņas.

Viņi drūmi blenza uz pazīstamo sarkano ainavu un tumšajām debesīm, tad Tonijs pagriezās pret aparātiem, bet Hels izņēma no skapja skafandrus.

— Nāc šurp, ātrāk!

Hels nebija divreiz saucams; vienā lēcienā viņš bija pie Tonija un skatījās, uz ko tas rāda.