Fantastiskā sāga

Radījums gribēja paskriet garām, bet Tonijs uzlika virsū kāju vienai no tā kājām. Izskatījās, it kā rāpotu neliels zirneklis ar tūkstoš vienlaidu kājām. Tās viļņveidīgi kustējās un nesa kroplīgo radījumu pa smiltīm. Tonija zābaks samina un norāva dažas kājas.

Sargādamies piedurties kādai no dzīvajām kājām, viņš noliecās un pacēla vienu norauto locekli. Tas bija ciets, ar dzeloņiem apakšpusē. No atrautā gala sūcās pienains šķidrums.

— īsts, — Tonijs teica sev. — Tie tehniķi zina, kas ir īsts.

Un tad viņam kaut kas ienāca prātā. Briesmīga doma, kas stindzināja asinis. Domas virpuļoja galvā, bet viņš zināja, ka tas nevar būt, jo tas nebija ar prātu uztverams. Viņam tomēr vajadzēja tikt skaidrībā, kaut arī vajadzētu iznīcināt šo mehānisko rotaļlietu.

Uzmanīgi pieturēdams radījumu ar kāju, Tonijs izvilka no kabatas aso nazi un pieliecās. Dūriens bija zibenīgs.

— Pie velna, ko tu tur dari? — jautāja pienākušais Hels. Tonijs nespēja ne atbildēt, ne pakustēties. Hels apgāja viņam apkārt un paskatījās uz zemē gulošo radījumu. Pēc brīža viņš visu saprata un iekliedzās.

— Tas ir dzivs! Viņam tek asinis, viņā nav nekādu ritentiņu. Tas nevar būt dzīvs. Bet, ja tas ir dzīvs, tad mēs neesam uz Zemes. Mēs esam uz Marsa!

Hels metās skriet un kliegdams nokrita zemē.

Tonijs domāja un darīja. Viņš zināja, ka citas izejas nav. Ja viņš kļūdīsies, tas maksās dzīvību viņiem abiem. Neprāta lēkmē Hels varēja pazudināt ir sevi, ir viņu. Savilcis pirkstus dūrē, Tonijs no visa spēka iezvēla viņam pa pakrūti. Tur tērps bija visplānākais. No sitiena iesmeldzās roka, bet Hels lēnām saļima. Tonijs saņēma viņu zem padusēm un ievilka kuģī.

Hels atguva samaņu tikai tad, kad Tonijs bija viņu izģērbis un noguldījis kojā. Bija grūti ar vienu roku turēt viņu un vienlaikus spiest anabiozatora pogu. Tonijs satvēra Hela kāju. Taču, iekams adata iedūrās miesa, neprātīgais paguva trīs reizes viņam iesist. Viņš nopūzdamies sakņupa, bet Tonijs grīļodamies uzslējās kājās. Rokas anabiozators bija paredzēts lietošanai sevišķos gadījumos, lai uzturētu slimo pie dzīvības, kamēr viņam ķersies klāt bāzes ārsti. Aparāts bija sevi attaisnojis.

Bet tad arī Toniju pārņēma neizskaidrojams izmisums.

Ja zvēriņš bija īsts, tad arī Marss bija īsts.

Tas nebija nekāds treniņlidojums. Debesis tur ārpusē nebija uzzīmētas, tās bija īstas Marsa debesis. Tonijs bija tik vientuļš kā vēl neviens. Uz planētas miljoniem kilometru no savas Zemes …

Vērdams ciet ārdurvis, viņš iekaucās kā nomaldījies zvērs. Viņam pietika savaldības, lai aizvilktos līdz kojai un parautu sviru virs tās. No pirmklasīga tērauda izgatavotā šļirce izurbās cauri skafandram. Gribēdams pastumt sāņus mākslīgo roku ar šļirci, Tonijs iegāzās tumsā.

Šoreiz viņš vēra vaļā acis ar pūlēm. Viņš baiļojās, ka ieraudzīs virs galvas kuģa kniedēto korpusu. Viņš tomēr ieraudzīja slimnīcas baltos griestus un atviegloti nopūtās. Pagriezis galvu, viņš ieraudzīja pulkvedi Stegemu, kas sēdēja pie viņa gultas.

— Vai mums ir izdevies? — Tonijs vaicāja. Tas drīzāk bija apgalvojums nekā jautājums.

— Ir izdevies, Tonij. Jums abiem ir izdevies. Hels guļ tepat blakus.

Pulkveža balss skanēja citādi, un Tonijs to uzreiz neatskārta. Viņš pirmo reizi dzirdēja pulkvedi runājam bez dusmām.

— Pirmais lidojums uz Marsu. Varat iedomāties, ko par to raksta avīzes. Bet svarīgākais ir tas," ko saka zinātnieki. Jūsu atvestās analīzes un pieraksti ir nenovērtējami. Kad jūs konstatējāt, ka tas nav treniņš?

— Divdesmit ceturtajā dienā. Mēs atradām kaut kādu Marsa dzīvnieku. Varu iedomāties, cik stulbi mēs bijām, ka nepamanījām to jau agrāk.

Tonija balsī ieskanējās sarūgtinājums.

— Te nu bija! Katrs treniņa posms bija izstrādāts tā, lai jūs neko nepamanītu. Mēs nebijām droši, vai var sūtīt kosmosā cilvēkus, nepasakot viņiem patiesību, tomēr šoreiz to pieļāvām. Psihologi bija pārliecināti, ka apjukums un atšķirtība no Zemes pastrādās savu nodevīgo darbu. Es nevarēju viņiem piekrist.

— Viņiem bija taisnība, — Tonijs teica.

— Tagad mēs to zinām, bet savā laikā es pretojos viņiem. Psihologi guva virsroku, un mēs sastādījām lidojuma programmu saskaņā ar viņu datiem. Šaubos, vai jūs to sapratīsiet, bet mums vajadzēja pielikt milzu pūles, lai pārliecinātu jūs, ka jūs vēl joprojām trenējaties.

— Piedodiet, ka mēs jums sagādājām tik daudz nepatikšanu, — teica Hels.

Pulkvedis mazliet pietvīka — nevis no šiem vārdiem, bet gan no tajos saklausāmā rūgtuma. Viņš runāja tālāk, it kā neko nebūtu dzirdējis.

— Abas sarunas ar jums, protams, tika ierakstītas lentē un atskaņotas pašā kuģī. Psihologi sastādīja jebkurai situācijai piemērotu tekstu. Otrā saruna bija paredzēta, lai izkliedētu jūsu šaubas, vai tiešām tas ir īstenība. Tad mēs sagatavojām visu dzijai anabio- zei, kas apstādina organisma dzīvības norises par deviņdesmit deviņiem procentiem; nekas tāds agrāk nebija dzirdēts. Tam visam kopā ar koagulantiem uz Tonija sagrieztā vaiga vajadzēja maldināt jūs, cik ilgs laiks ir pagājis.

— Bet kā ar kuģi? — jautāja Hels. — Mēs taču to redzējām — tas bija tikai pusgatavs.