Golema acs

-   Protams, ticu. Kā gan citādi tu izskaidrosi burvju varu? Tas viss ir aprakstīts tajās buramvārdu grāmatās, ko viņi nes pie mums iesiet. Tā ir visa viņu burvestība. Burvji pārdod dēmo­niem savas dvēseles, un dēmoni viņiem par to palīdz ja vien burvji pareizi izsaka buramvārdus. Ja ne, dēmoni viņus noga­lina. Es nudien negribētu būt par burvi, pat par visiem viņu dārgumiem ne.

Kitija mierīgi gulēja uz muguras, vērodama, kā debesīs slīd mākoņi. Viņa domāja. Bet paklau ja tavs tēvs un viņa tēvs vienmēr ir iespieduši un iesējuši buramvārdu grāmatas, tad jau viņi ir izlasījuši neskaitāmus buramvārdus! Un tas nozīmē…

-   Es saprotu, ko tu gribi teikt, Kitij. Jā, viņi ir redzējuši daudz buramvārdu pietiekami daudz, lai kaut ko no tā visa iegaumētu. Bet lielākā daļa šo tekstu ir svešās valodās, tur­klāt, lai tos izmantotu, nepietiek tikai ar vārdiem. Manuprāt, lai savaldītu dēmonus, vajadzīgs arī kaut ko zīmēt un brūvēt mikstūras, un vēl mācīties visādas grūtas lietas. Tas nav kas tāds, kas būtu pa spēkam katram mirstīgajam. Mans tēvs to saprot un nekad neiet tālāk par grāmatu iesiešanu. Džeikobs nopūtās. Jums, pārējiem, vienmēr šķiet, ka mana ģimene ar to visu kaut kādā veidā ir saistīta. Kad Prāgā krita burvju valdība, saniknotais pūlis vajāja mana vectētiņa tēvočus. Vienu no viņiem izmeta pa jumta logu. Viņš nokrita zemē beigts. Pēc tam viņi pārcēlās uz Londonu, jo domāja, ka te būs drošāk, un atsāka savu biznesu. Zēns piecēlās kājās un izstaipījās. Šaubos, vai tie kraukļi ir dēmoni. Vai tad dēmoniem nav nekā cita ko darīt, kā vien sēdēt kokos? Nāc, viņš pameta meitenei nūju. Varu derēt, ka noķeršu jau pirmo tevis atsisto bumbu.

Kitijai par sašutumu, notika tieši tā. Un arī nākamajā un aiznākamajā reizē. Parks dunēja no bumbas atsitieniem pret metāla strūklaku. Skanēja Džeikoba prieka saucieni. Beidzot Kitija nolaida nūju.

. Tas nav godīgi! meitene kliedza. Tu tai bumbai esi pie­licis atsvaru vai kaut ko tādu…

-   To sauc par spēlētprasmi! Mana kārta!

-   Vēl vienu reizi…

-   Nu labi. Džeikobs pameta bumbu pavisam viegli. Kitija no visa spēka atvēzēja nūju un sita, un, pašai par pārsteigumu, trāpīja pa bumbu.

-  Jā! Trāpījums! Noķer, ja vari! Viņa uzsāka uzvaras deju, gaidot, ka Džeikobs metīsies pāri zālājam pakaļ bumbai, bet tad pamanīja, ka zēns stāv kā sastindzis un veras debesīs.

Kitija apcirtās riņķī un palūkojās. Bumba, ko viņai bija izde­vies atsist, bija uzlidojusi gaisā un tagad krita lejup otrpus ķie­ģeļu sienai uz ielas.

Atskanēja plīstoša stikla troksnis, signalizācijas gaudošana un metāliska čirkstoņa.

Klusums. Tikai klusa dūkoņa no mūra otras puses, it kā kāds tur izlaistu gaisu no balona.

Kitija un Džeikobs saskatījās.

Un metās skriet.

Viņi skrēja pāri zālienam uz metāla tilta pusi, soli solī, lūko­joties uz zemi, dūres sažņauguši. Kitija joprojām turēja rokā nūju, kuras svars viņu lieca pie zemes. Meitene to nometa zemē. Džeikobs nikni iekliedzās un apcirtās riņķī.

-   Muļķe! Uz nūjas taču ir mans vārds! Viņš metās atpa­kaļ. Kitija apstājās un skatījās, kā zēns paceļ nūju. Un tobrīd viņa ieraudzīja, ka sienā atveras vārti, kas veda uz ielu. Tajos parādījās melnā tērpta figūra nostājusies vārtos, tā pārlūkoja parku.

Džeikobs bija paķēris nūju un tagad skrēja atpakaļ. Pastei­dzies! Kitija elsa, kad zēns bija līdzās. Tur kāds ir… Viņai trūka elpas.

-  Mēs jau gandrīz esam galā, Džeikobs dvesa, kad viņi bija paskrējuši garām dīķim, no kura pacēlās spārnos bars iztrau­cētu meža pīļu. Viņi jau bija zem bērziem, varēja saskatīt metāla tiltu. Mēs būsim drošībā… tiklīdz tiksim pāri… paslēpsimies grantsbedrēs… vairs nav tālu…

Kitija juta neatvairāmu vēlmi palūkoties pār plecu, viņai šķita, ka melnā tērptā figūra skrien viņiem aiz muguras. No šīs domas meitenei uzmetās zosāda. Tomēr bērni bija pārāk tālu un skrēja pārāk ātri, lai vajātājs viņus panāktu. Viņiem izdosies aizbēgt.

Džeikobs jau bija uz tilta, Kitija viņam sekoja. Viņu kājas dunēja kā āmuri uz laktas, liekot metāla konstrukcijai trīcēt un šūpoties. Augšup un tad lejup…

Kāds aizšķērsoja viņiem ceļu.

Džeikobs un Kitija iekliedzās un sastinga kā zemē iemieti, spēji apturot skrējienu, mēģinot izvairīties no sadursmes ar sve­šinieku.

Tas stāvēja uz tilta, izskatīdamies pēc cilvēka ar garām kājām un spēcīgām rokām. Bet tas nebija cilvēks. Drīzāk pērtiķis, kas pastiepts cilvēka garumā. Uz radījuma ķermeņa bija zaļš apspalvojums, izņemot seju, kuras apmatojums bija zaļi melns. Radījumam bija niknas, dzeltenas acis. Tas pašūpoja galvu un uzsmaidīja bērniem, izstiepdams garās rokas. Slaikā, spēcīgā aste kūla gaisu kā mikseris putukrējumu.

Šausmu pilnu mirkli Džeikobs un Kitija nespēja ne parunāt, ne pakustēties. Un tad…

-  Atpakaļ, atpakaļ! Kitija satvēra Džeikobu aiz krekla un rāva sev līdzi.

Otrā tilta galā stāvēja kungs melnā uzvalkā, kaklasaitē un baltā vestē, rokas nevērīgi kabatās sabāzis. Turklāt šis vīrietis nepavisam neizskatījās aizelsies. Atpakaļceļš bija slēgts.