Golema acs

Džeikobs ļoti lepojās ar tēvu. Viņš ir izcils, zēns teica Kiti­jai, kad viņi sēdēja, atspiedušies pret mājas sienu. Neviens cits visā Londonā ar pergamentu un ādu nespēj paveikt tādus brīnu­mus kā viņš. Tev vajadzētu redzēt tos mazos burvestību pamfle­tus, ko viņš tagad iesien, vecajā Prāgas stilā ar smalkiem zelta izšuvumiem. Viņš ir perfekti izstrādājis zvēru un augu siluetus, pievienojot tiem ziloņkaula gabaliņus un dārgakmeņus. Tikai mans tēvs spēj kaut ko tādu paveikt!

-   Tie pamfleti noteikti maksās veselu bagātību, Kitija novilka.

Džeikobs izspļāva zāles stiebru, ko bija košļājis. Tu joko!

Burvji nekad nesamaksā tik, cik viņš būtu pelnījis. Mēs tik tikko savelkam galus kopā. Paskaties… Zēns pamāja uz māju šīfera plāksnes uz jumta bija šķības, netīrie slēģi klabēja, verandas durvju krāsa bija nolobījusies. Tu domā, ka tad mēs dzīvotu šādā vietā? Beidz!

-   Tomēr jūsu māja ir lielāka nekā mūsējā, Kitija iebilda.

-   Hairnēka ir otrs lielākais izdevējs Londonā, Džeikobs teica. Par mums labāks un lielāks ir tikai Jaroslava uzņēmums. Un viņi tikai iesien parastos sējumus, ādas vākus un ikgadējos almanahus, un sarakstus, neko īpašu. Mēs esam tie, kas strādā smalkos darbus un taisa īsto mākslu. Tieši tāpēc burvji nāk pie mums, kad vēlas iesiet personiskās grāmatas, viņiem patīk mūsu izsmalcinātais stils. Pagājušonedēļ tēvs pabeidza iesiet kādu grāmatu, kurai uz pirmā vāka bija no dimantiem izlikts pentakls. Smieklīgi, bet tāda jau ir sieviešu gaume.

-   Bet kāpēc burvji nemaksā tavam tēvam pienācīgi lielu naudu? Viņiem taču vajadzētu rūpēties, lai viņš arī uz priekšu strādā tikpat smalki un nezaudē kvalitāti.

-   Tam, lai strādātu sliktāk, mans tētis būtu par lepnu. Bet maz maksā tāpēc, ka viņš ir tiem, tā sakot, uz grauda. Viņam jāuzvedas labi, citādi uzņēmums tiks slēgts. Atceries, ka mēs esam čehi tātad aizdomīgi ļaudis. Mums nevar uzticēties, lai gan Hairnēku dzimta dzīvo Londonā jau vairāk nekā simt piec­desmit gadu.

-   Bet tas ir smieklīgi! Kitija izsaucās. Protams, viņi jums uzticas citādi jau sen būtu patriekuši no valsts!

-   Mūs pacieš tādēļ, ka viņiem vajadzīga mūsu prasme. Kopš kontinentā notiek nemieri, mūs nepārtraukti novēro: ja nu mēs gadījumā uzturam sakarus ar spiegiem? Piemēram, virs tēva spiestuves pastāvīgi riņķo Izlūklodes un Karelu ar Robertu bieži izseko. Pēdējo divu gadu laikā mūsu mājās policija četras reizes izdarījusi kratīšanu. Pēdējo reizi viņi sagrieza māju ar kājām gaisā. Vecmāmiņa mazgājās vannā, un viņi izmeta viņu uz ielas ar visu vannas toveri.

-   Cik briesmīgi! Kitija nodrebinājās, pametot beisbola bum­biņu augstu gaisā un atkal notverot rokā.

-   Nu, tādi jau tie burvji ir. Mēs viņus ienīstam, bet ko gan mēs varam darīt? Kas tevi uztrauc? Es redzu, kā tu kodī lūpas.

Kitija aprāvās. Es vienkārši prātoju jūs ienīstat burv­jus, tomēr visa jūsu ģimene ar viņiem sadarbojas, tavs tēvs un brāļi. Viss, ko jūs veidojat savā spiestuvē, domāts burvjiem. Un viņi tik un tā izturas pret jums riebīgi. Man tas nešķiet pareizi. Kāpēc jums nenodarboties ar kaut ko citu?

Džeikobs rūgti pasmīnēja. Mans tēvs mēdz teikt: "Visdro­šāk okeānā ir peldēt haizivij tieši aiz muguras." Mēs gatavojam burvjiem skaistas mantiņas, kas viņus iepriecina. Un viņi mūs atbalsta nu, vismaz neaiztiek. Zini, kas notiktu, ja mēs viņiem neizdabātu? Viņi mums noģērētu ādu! Tu atkal rauc pieri, Kitij!

Kitijai Džeikoba tēva nostāja nešķita pareiza. Ja jums nepa­tīk burvji, jums nevajadzētu ar viņiem sadarboties, meitene palika pie sava. Tas nav pareizi.

-   Labāk paklusē! Džeikobs nikni izsaucās. Arī tavs tēvs taču sadarbojas ar burvjiem! Tā dara visi! Vienkārši nav citas izejas, vai ne? Ja tu negribi sadarboties, tad kādu nakti pie tevis ierodas policija vai vēl kas briesmīgāks un dziesmiņa nodzie­dāta! Nav taču citas iespējas kā tikai sadarbība. Vai varbūt ne? Nē?

-   Laikam jau tev taisnība.

-  Jā, man ir taisnība. Mums jāsadarbojas, ja vēlamies palikt dzīvi.

5 Kitija

Traģēdija notika, kad Kitijai bija trīspadsmit gadu.

Bija pats vasaras vidus, un uz skolu nebija jāiet. Saule sildīja māju terases; putnu būru iemītnieki jautri čivināja un tralli­nāja. Tēvs dungoja, spoguļa priekšā siedams kaklasaiti. Māte bija atstājusi brokastu maizītes ledusskapī.

Jau agri pie Kitijas durvīm parādījās Džeikobs. Viņa atvēra durvis, un tur jau .viņš stāvēja, turēdams rokā kriketa nūju.

-   Šodiena ir izcili piemērota kriketa spēlei, zēns teica. Iesim uz to grezno parku! Visi ir darbā, mūs neviens nepa­manīs.

-   Sarunāts, Kitija atteica. Pagaidi, es tikai uzvilkšu kurpes.