Golema acs

Burvji jau sen bija varas zenītā, un neviens vairs neatcerējās laikus, kad būtu bijis citādi. Lielākoties viņi vairījās no saskar­smes ar vienkāršajiem ļaudīm, dzīvoja Londonā vai piepilsētās, kur plašos bulvāros slējās viņu noslēpumainās villas. Pārējiem piepilsētas iedzīvotājiem bija jāsamierinās ar šaurām ieliņām, kurās čurnēja veikaliņi, fabrikas un ķieģeļu mājas. Burvji rei­zēm izbrauca pa šīm ielām lielajos, melnajos limuzīnos. Bet citādi par viņu klātbūtni liecināja vienīgi virs ielas lidojošā Mod­rības lode.

-   Šis lodes rūpējas, lai mēs būtu drošībā, teica Kitijas tēvs, kad reiz kādā pēcpusdienā lielā, sarkanā lode bija sekojusi mei­tenei visu ceļu no skolas līdz mājām. Nebaidies. Ja būsi laba meitene, tās tev nedarīs neko sliktu. No Modrības lodēm jābai­dās tikai sliktiem cilvēkiem, zagļiem un spiegiem. Bet Kitija bija nobijusies, un vēl ilgi pēc tam lielas, zaglīgas lodes bija vajā­jušas viņu sapņos.

Vecākiem šādas bailes bija svešas. Viņiem nepiemita spilgta iztēle, turklāt abi bija sajūsmā par Londonas varenību un savu vietu šajā nozīmīgajā pilsētā. Viņi nešaubīgi atzina burvju pārā­kumu un pakļāvās to likumiem. Turklāt ticēja tiem.

-   Es varētu atdot dzīvību par premjerministru, tēvs reiz teica. Viņš ir dižens vīrs.

-   Viņš notur čehus pie vietas, māte pārliecinoši bilda. Nebūtu viņa, tagad pa galvaspilsētas ielām jau maršētu huzāri! Un to taču mēs negribētu, vai ne, mīļā?

Laikam jau ne.

Viņi visi trīs dzīvoja Londonas piepilsētā Balhamā, mazā namiņā, kur bija viesistaba, virtuve un vannas istaba, bet otrajā stāvā divas guļamistabas vecāku un Kitijas. Kāpņu laukumā stāvēja liels spogulis, kura priekšā visa ģimene ķemmēja matus un sakārtoja drēbes. Tēvs vienmēr kavējās, nevarēdams uzsiet kaklasaiti tā, kā pašam patika. Kitija nekad nesaprata, kāpēc viņš to vienmēr sien vaļā un ciet, dažādi savirpinot šo auduma strēmeli, lai gan rezultāts atšķīrās minimāli.

-   Izskats ir ļoti svarīgs, Kitij, tēvs teica, ar sarauktu pieri nopētot kaklasaites mezglu. Manā darbā vienmēr ir tikai viena iespēja atstāt labu pirmo iespaidu.

Kitijas tēvs bija garš, muskuļots vīrietis, ar tieksmi pievērst pastiprinātu uzmanību ārienei un runāt tieši un atklāti. Viņš strādāja par pārdošanas menedžeri prestižā Londonas lielveikalā un ļoti lepojās ar savu darbu. Viņa pārraudzībā bija ādas apģērbu un aksesuāru pārdošana plašā zālē ar zemiem gries­tiem. Tajā oranžas gaismas apspīdēja dārgas ādas somas un mapes. Tās bija luksusa preces, un tas nozīmēja, ka galvenie pircēji bija burvji.

Kitija pāris reižu bija apciemojusi tēvu darbavietā, un ādas smarža, kas valdīja telpā, lika galvai griezties.

-  Netrāpies burvjiem ceļā, tēvs mācīja. Tie ir ļoti nozīmīgi cilvēki, un viņiem nepatīk, ja kāds maisās pa kājām pat tādas mazas, skaistas meitenītes kā tu.

-   Bet kā lai es zinu, kuri no šiem cilvēkiem ir burvji? Kitija vaicāja. Toreiz viņai bija septiņi gadi.

-  Viņi vienmēr ir labi ģērbti, viņu sejas ir atturīgas un gudras, un dažkārt viņiem rokās ir spieķi. Parasti iesmaržojušies ar labām smaržām, bet citreiz tām cauri var sajust burvestību smaržas vīraku un līdzīgus ķīmiskos savienojumus… Bet, ja tu sajūti šīs smaržas, ir skaidrs, ka esi jau pienākusi viņiem par tuvu!

Kitija bija apsolījusies nemaisīties burvjiem pa kājām. Tiklīdz veikalā ienāca apmeklētāji, viņa noslēpās zāles tālākajā kaktā un vēroja atnācējus platām, ziņkārīgām acīm. Likās, ka visi pircēji ir labi ģērbti, daudziem rokās bija spieķi, turklāt ādas smarža nomāca visus pārējos aromātus. Bet drīz vien viņa iemā­cījās pazīt burvjus arī pēc citām pazīmēm: šo cilvēku acis bija skarbas, lūpas radušas pavēlēt. Turklāt, tiklīdz veikalā ienāca šāds cilvēks, tēva manieres pēkšņi kļuva īpaši stīvas. Likās, ka, runājot ar viņiem, viņš allaž ir uztraukts, uzvalks šķita sakrokojamies un kaklasaite sagriežamies. Atbildot uz burvju jautājumiem, tēvs viegli paklanījās. Tās bija ļoti smalkas, tikko manāmas pazīmes, taču Kitiju uztrauca un kaitināja, lai gan meitene nezināja, kāpēc.

Kitijas māte strādāja par sekretāri Palmera Spalvas birojā. Tas bija sens uzņēmums, kas atradās starp grāmatu iesējējiem un pergamenta ražotājiem Dienvidlondonā. Šis uzņēmums ražoja īpašus spalvaskātus, ko burvji izmantoja buršanā. Spal­vaskāti bija neērti, ar tiem bija grūti rakstīt, un tos pirka arvien mazāk. Arī paši veikala darbinieki labprātāk rakstīja ar pild­spalvām.

Lai ari cik reti burvji iegriezās Palmera veikalā, lai palūko­tos uz rakstāmspalvām, šis darbs ļāva Kitijas mātei gūt ieskatu viņu dzīvē. Bet jau pati iespēja viņus ieraudzīt bija satrau­coša.

-  Viņa bija tik burvīga, Kitijas māte vēlāk stāstīja. Drē­bes no sarkanzeltaina tafta esmu pārliecināta, ka pasūtītas no pašas Bizantijas. Un viņa izturējās kā karaliene! Viņai atlika tikai pamāt ar mazo pirkstiņu, un visi jau metās izpildīt katru viņas prasību.

-   Izklausās, ka viņa uzvedās rupji, Kitija izteica savas domas.

-   Tu esi tik jauna, mīļā, māte noteica. Tu vēl nepazīsti dzīvi. Nē, tā bija dižena sieviete.