Golema acs

Netenjels aizgāja no ballītes diezgan ātri un saniknots atgrie­zās darbā. Viņš pašapzinīgi aizsoļoja uz Izsaukšanas istabu un noskaitīja buramvārdus. Parādījās divi folioti, joprojām bāreņu izskatā. Abi izskatījās neapmierināti un nošņurkuši.

-   Nu? jaunais burvis uzšņāca.

-  Ne pārāk labi, saimniek, gaišmatainais bārenis nošņaukājās. Ielu bērni mums nepievērš nekādu uzmanību.

-  Ja paveicas, otrs izmeta. Tie, kas pievērš uzmanību, met mums ar dažādiem priekšmetiem.

-   Ko? Netenjels dusmās auroja.

-Ak, ar bundžām, pudelēm, akmeņiem un tamlīdzīgi…

-   Nē, taču, es nerunāju par to! Kas noticis ar tiem cilvēkiem? Tos ielu bērnus vajadzētu iekalt ķēdēs! Kas viņiem nepatīk? Jūs abi esat piemīlīgi, izbadējušies un nožēlojami viņiem vajadzētu ņemt jūs savā paspārnē.

Mīlīgie bāreņi pašūpoja galvas. Nekā. Viņi pret mums iztu­ras ar tādu pretīgumu, it kā spētu saredzēt, kas mēs patiesībā esam.

-   Tas nav iespējams. Viņiem taču nav lēcu, vai ne? Jūs acīm­redzot kaut ko darāt nepareizi. Vai jūs sevi kaut kā nenododat? Nelidojat, nerādāties sabiedrībā ar ragiem uz galvas vai kaut kā tamlīdzīgi?

-   Nē, kungs. Lai gan Kloviss reiz aizmirsa noslēpt asti…

-   Sūdzambībele! Nē, ser, viņš melo!

Netenjels nikni papurināja galvu. Tas mani neinteresē, vai saprotat? Neinteresē! Bet, ja jūs drīz vien negūsiet panākumus, saņemsiet sodu! Mēģiniet pārvērsties par cita vecuma bērniem, nestaigājiet visu laiku kopā, piešķiriet savam izskatam nelielus defektus, lai pārjums iežēlotos, tikai ne lipīgu slimību veidā! Un tagad pazūdiet no manām acīm!

Netenjels atgriezās pie sava galda un iegrima domās. Bija skaidrs, ka foliotiem diez vai izdosies šo uzdevumu veikt. Tie bija zemas pakāpes dēmoni iespējams, tieši tāpēc nespēja pilnībā iedzīvināt cilvēka raksturu. Doma, ka ielu bērni spētu redzēt cauri viņu ārējam tēlam, bija absurda, un Netenjels izmeta to no prāta.

Bet, ja foliotiem nekas neizdosies, ko tālāk? Katru nedēļu notika jauni Pretošanās kustības uzbrukumi. Tika aplaupītas burvju mājas, uzlauztas automašīnas, notika iebrukumi veika­los un birojos. Tos visus vienoja viens stils tie bija oportūnistiski noziegumi, ko paveikušas mazas nodevēju vienības, kurām sazin kā izdevies palikt ārpus Izlūkložu un patruļas dēmonu redzesloka. Tiktāl labi, bet tie nebija nekādi dižie panākumi.

Netenjels zināja, ka Tallova kunga pacietības mērs iet uz bei­gām. Un tādi ķircinoši komentāri, kādus viņam nācās dzirdēt no Klaiva Dženkinsa un Džeinas Ferēras, liecināja, ka arī citi to nojauš. Netenjels bungoja ar zīmuli pa galdu, domājot par tiem trim Pretošanās kustības biedriem, kurus bija redzējis. Freds un Stenlijs… Atceroties šos puišus, jaunais burvis grieza zobus un vēl niknāk klaudzināja pa galdu ar zīmuli. Viņš tos kādudien noķers. Un tā meitene, Kitija. Viņš bija redzējis tumšus matus un skarbu seju. Zēnu vadone. Vai viņi vēl bija Londonā? Vai varbūt aizbēguši no valsts, slēpjas kaut kur? Bija vajadzīga tikai ēsma, uz kuras šie bērni uzķertos. Un viņš būtu klāt ātrāk, nekā viņi spētu iedomāties.

Bet pašlaik viņam nebija nekādu pavedienu.

Kāds gan ir šis risinājums? viņš murmināja. Kur tas slēpjas?

Zīmulis salūza viņa pirkstos.

3 kitija

Bija burvestībām piemērota nakts. Aprikožu un kviešu nokrā­sas pilnmēness ar spožu oreolu vientuļi mirdzēja pie debesīm. Tam garām aizlidoja pāris pūkainu mākoņu, un pēc tam debesis atkal bija kailas un zili melnas kā milzīga vaļa vēders. Mēnesgaisma ieskāva kāpas. Ielejā zeltaina migla ietina klinšu apvei­dus un klājās uz smilšakmens grīdas.

Upes gultne bija šaura un daļēji izkaltusi, un vienā tās krastā klints pārkare veidoja mazu, nošķirtu zemes pleķīti. Tur dega ugunskurs. Liesmas bija vārgas un sarkanas un meta blāvu gaismu. No ugunskura pacēlās maza dūmu strūkliņa un pagaisa aukstajā nakts gaisā.

Pie ugunskura, sakrustojis kājas, sēdēja vīrietis, muskuļots un noskūtu galvu, un viņa āda spīdēja, it kā būtu ieeļļota. Krei­sajā ausī mirdzēja smags gredzenveida auskars, bet seja bija neizteiksmīga, neko neizteicoša. Viņš pasniedzās un no somiņas, kas bija piekārta pie jostas, izņēma pudeli ar metāla aizbāzni. Ar mierīgām, pārliecinošām kustībām, kas atgādināja tuksneša lauvas grāciju, viņš atkorķēja pudeli un iedzēra malku dziras. Tad, aizmetis tukšo pudeli malā, vīrietis atkal vērās liesmās.

Pēc brīža pār ieleju sāka plūst jauks aromāts un to pavadīja attālas cītaras skaņas. Vīrietis pēkšņi nokāra galvu un aizmiga. Mūzika pieņēmās spēkā likās, ka tā skan no pašām zemes dzīlēm.