Golema acs

No tumsas iznira kāds stāvs un garām gulētājam un uguns­kuram nonāca ielejas centrā. Mūzika skanēja vēl spēcīgāk, un šķita, ka mēness nobāl atnācējas skaistuma priekšā. Tā bija verdzene jauna, skaista un pārāk nabadzīga, lai atļautos pie­nācīgu tērpu. Viņas mati bija savīti sprogās, kas šūpojās pie katra soļa. Meitenes āda bija balta un gluda kā porcelāns, bet acis plaši ieplestas un asaru pilnas. Viņa uzsāka deju sākumā nedroši, bet tad jau aizrautīgi un aizmirstot par visu apkārtni. Viņa dejoja un griezās, un brīvi krītošais tērps veltīgi centās no viņas neatpalikt. Slaidās rokas zīmēja gaisā pavedinošas zīmes, un no viņas lūpām plūda neparasts dziedājums, kas pauda vien­tulību un ilgas.

Meitene beidza dejot, atmeta galvu lepnā izmisumā un palū­kojās augšup tumšajās debesīs. Mūzika apklusa.

Un tad atskanēja attāla balss, kas izklausījās kā vēja nesta: Amarilla…

Meitene satrūkās. Viņa palūkojās visapkārt tikai klintis, debesis un dzintarkrāsas mēness. Skaistule nopūtās.

-   Mana Amarilla…

Viņas balss bija piesmakusi un trīcoša. Bertilak? Vai tas esi tu?

-   Tas esmu es.

-   Kur tu esi? Kāpēc tu mani tā moki?

-   Es slēpjos aiz mēness, mana Amarilla. Baidos, ka tavs skaistums mani sadedzinās, ja tev tuvošos. Aizklāj savu seju ar to audumu, kas pašlaik tik nevajadzīgi sedz tavas krūtis, tad es nolaidīšos pie tevis.

-  Ak, Bertilak! Meitene darīja, kā viņai bija likts. Atskanēja atzinīga murmināšana. Kāds noklepojās.

-   Mana dārgā Amarilla! Atkāpies! Es lidoju pie tevis…

Meitene sajūsmā noelsās un atspiedās ar muguru pret klinti,

pacēlusi galvu pret debesīm. Atskanēja pērkona dārdi, kas būtu spējīgi uzmodināt mirušos. Meitene lūkojās augšup, muti pavērusi. No debesīm mierīgi un graciozi nolaidās vīrieša tēls. Pāri kailajām krūtīm viņam bija sudraba josta, aiz muguras plīvoja apmetnis, kājās bija platas bikses un kurpes ar uzliek­tiem purngaliem. Aiz sudraba jostas bija aizbāzts līks austrum­nieku zobens. Viņš lidoja lejup, galvu lepni pacēlis, zodu izslējis, melnajām acīm mirdzot. Abpus galvai viņam slējās kaula balti, izliekti ragi.

Bertilaks nolaidās blakus meitenei, kas joprojām bija piespie­dusies pie klints sienas, un apžilbināja viņu ar platu smaidu. Visapkārt atskanēja sieviešu nopūtas.

-   Kas noticis, Amarilla, vai tu esi tik stulba, ka spēj tik drīz aizmirst mīļotā seju?

-  Ak nē, Bertilak! Pat ja paietu nevis septiņi, bet septiņdes­mit gadi, es nespētu aizmirst tavus vaibstus! Bet mana mēle neklausa un sirds strauji sitas, es baidos, ka burvis pamodīsies un mūs pieķers! Tad viņš atkal iekals važās manas slaidās, bal­tās kājas un iespundēs tevi pudelē.

To padzirdējis, džins skaļi iesmējās. Burvis guļ. Manas bur­vestības ir spēcīgākas par viņējām, un tā būs vienmēr. Bet nakts rit uz priekšu, un līdz ar ausmu man jāatgriežas pie maniem brāļiem ifrītiem, lai lidotu līdzi vējam. Tāpēc panāc tuvāk, mīļotā, un šajās īsajās stundās, kamēr man ir cilvēka ķermenis, vienosimies mīlestībā, kas būs spēcīgāka par visu pārējo naidu līdz pat pasaules galam.

-  Ak, Bertilak!

-  Ak, Amarilla, mans Arābijas gulbi!

Džins spēra soli uz priekšu un ieslēdza meiteni savu musku­ļoto roku apskāvienā. Tobrīd Kitija vairs nespēja mierīgi nosē­dēt uz neērtā krēsla un sagrozījās.

Džins un meitene uzsāka juceklīgu deju, kuras laikā pa gaisu plivinājās drēbes, rokas un kājas. No skatītāju zāles atskanēja šķidri aplausi. Orķestris turpināja spēlēt ar jaunu sparu. Kitija nožāvājās kā kaķis, ieslīdēja dziļāk krēslā un paberzēja acis. Viņa sataustīja papīra maisiņu, izmakšķerēja no tā pēdējos sālī­tos zemesriekstus un, slepeni ielikusi mutē, sāka kraukšķināt.

Satraukumu, kas vienmēr bija raksturīgs pirms darba, viņa izjuta kā asu naža dūrienu. To viņa jau bija paredzējusi. Tomēr šī nebeidzamā luga šķita tik nepanesami garlaicīga! Bez šau­bām, izrādes apmeklējums sagādās lielisku alibi, kā jau Anna bija teikusi. Tikai Kitija labāk būtu izvēlējusies izdzīvot savu satraukumu ārā, ielās, slēpjoties no nakts patruļas, nevis vēro­jot šo sasodīto murgu.

Uz skatuves Amarilla, misionāru meitene no Cizikas, kas bija kļuvusi par verdzeni, atkal izdziedāja savu mīlestību pret džinu, kas turēja viņu apskautu. Viņa dziedāja tik sirsnīgi un spalgi, ka Bertilaka mati plīvoja un auskars džinkstēja. Kitija saviebās .un palūkojās pār plecu, līdz samanīja Fredu un Stenliju. Abi izskatījās patiešām aizrāvušies, acis skatuvei piekaluši. Kitija uzmeta lūpu. Visticamāk, puiši blenza uz Amarillu.

Galvenais, lai viņi nezaudē modrību.

Kitija pārlaida skatienu tumšajai zālei. Viņai pie kājām bija ādas soma. Šis skats lika viņai sarauties meitene aizvēra acis un instinktīvi pieskārās mēteļa kabatai, sataustot tajā vēso, aso nazi. Nomierinies… viss būs labi.