Golema acs

Vai tas starpbrīdis nekad nepienāks? Viņa pacēla galvu aug­stāk un paskatījās uz burvju ložām, kuras bija apdarinātas ar zeltu un kurām malās bija sarkani aizkari, lai pasargātu burvjus no vienkāršo skatītāju ziņkārības. Bet visi burvji šajā pilsētā bija šo lugu redzējuši jau pirms vairākiem gadiem, ilgi pirms to sāka izrādīt sensāciju kārajām masām. Šodien ložu aizkari bija atvērti un tās bija tukšas.

Kitija uzmeta skatienu rokaspulkstenim, bet bija pārāk tumšs, lai saskatītu ciparnīcu. Skaidrs, ka līdz starpbrīdim viņai vēl jākļūst par liecinieci vairākām izmisīgām šķiršanās, cietsirdīgām nolaupīšanas un priecīgām atkalsatikšanās ainām. Un publika dievinās katru šīs izrādes mirkli. Cilvēki steidzās šurp daudzus vakarus gadu pēc gada. Tagad jau gandrīz droši varēja teikt, ka visi Londonas iedzīvotāji ir redzējuši Arābijas gulbjus, daži pat vairākas reizes. Bet joprojām no provinces šurp plūda jauni apbrīnotāju pulki, kas sajūsminājās par šo otršķirīgo izrādi.

Mīļā, apklusti, lūdzu! Pareizi, Bertilak, Kitija nodomāja. Džins bija pārtraucis mīļoto ārijas vidū.

-   Kas noticis? Vai tu spēj sajust ko tādu, ko es nespēju?

-   Kuš! Nerunā! Mūs novēro… Bertilaks pagrieza galvu pro­filā. Viņš palūkojās uz augšu un uz leju. Likās, ka viņš paosta gaisu. Viss bija kluss. Ugunskurs bija izdzisis, burvis snauda. Mēness bija paslēpies aiz mākoņiem, un debesīs mirdzēja tikai aukstas zvaigznes. No skatītāju zāles neatskanēja neviena skaņa. Kitija ar riebumu pamanīja, ka arī pati satraukumā aiz­turējusi elpu.

Pēkšņi, metālam skaļi nošķindot, džins izrāva zobenu un pie­spieda trīcošo meiteni pie krūtīm. Amarilla! Viņi tuvojas! Es tos redzu!

-   Ko, Bertilak? Ko tu redzi?

-   Septiņus negantus velnēnus, mīļā, kurus ifrītu karaliene sūtījusi mani sagūstīt! Mūsu prieka brīži ir viņu saniknojuši, un tagad viņa vēlas mūs abus redzēt sava troņa priekšā, sasietus un pazemotus. Tāpēc tev tagad jābēg! Nē, mums nav laika mīļiem vārdiem, lai gan tavas skumjās acis man tos lūdz. Bēdz!

Ar vairākiem traģiskiem žestiem meitene atraisījās no džina rokām un pazuda skatuves kreisajā malā. Džins nosvieda apmetni un nostājās kaujas gatavībā.

No orķestra bedres atskanēja dramatisks akords. No klinšu aizsega izlēca septiņi biedējoši velnēni tos spēlēja septiņi pun­duri, kas bija ietērpti luminiscējoši zaļos, piegulošos ādas kos­tīmos. Izdvesuši briesmīgus kaujas saucienus un izvilkuši asus dunčus, visi septiņi metās virsū džinam. Sākās cīņa, ko pavadīja vijoļu gaudošana.

Naidīgi velnēni… Ļaunais burvis… Kitija sprieda, ka Arābi­jas gulbji nenoliedzami ir smalki izstrādāta luga. Ideāla propa­ganda, kas neuzbāzīgi atzīst vienkāršo cilvēku bailes un naidu, nevis noliedz tos. Parādi mums, no kā mēs baidāmies, bet padari to nekaitīgu. Pievieno nedaudz mūzikas, cīņas ainas un mīlas skatus mēnesgaismā. Lai mēs redzam, kā mirst šie biedējošie dēmoni, radot ilūziju, ka mēs esam spējīgi viņus uzveikt. Un galu galā vēl pieliec laimīgas beigas. Ļauno burvi uzveiks labie, un viņi savaldīs arī naidīgos ifrītus. Un izrādīsies, ka Bertilaks īstenībā ir cilvēks kāds austrumu princis, ko ļauns lāsts pār­vērtis dēmonā. Un, kad lāsts būs noņemts, viņi ar Amarillu dzī­vos laimīgi līdz mūža beigām, gudro un labvēlīgo burvju gādīgo skatienu pavadīti…

Pēkšņi Kitija sajutās bezgala slikti. Tas nebija saistīts ar gaidāmo darbu, nē, šī sajūta radās kaut kur dziļāk, no dusmu avota, kas mutuļoja krūtīs. Tas bija radies tobrīd, kad meitene apzinājās, ka viss, ko viņi dara, nedod nekādus rezultātus. Tas neko nemainīs. Nekad. Skatītāju emocijas šīvakara izrādē to apstiprināja. Paskat tik Amarilla ir sagūstīta, viņu velk uz priekšu nejaukais velnēns, kamēr meitene raud un spārdās. Paklau, kā pūlis noelšas! Bet skatieties turp varonīgais džins Bertilaks ir iemetis vienu no velnēniem ugunskurā. Tagad viņš brūk virsū mīļotās sagūstītājam un viens, divi nogalina to ar savu zobenu. Urā! Pūlis uzgavilē varonim!

Tam, ko viņi darīja, nebija nekādas nozīmes. Lai arī kādus maģiskos priekšmetus viņi nozagtu un kādus uzbrukumus veiktu. Tas neko nemainīs. Rīt tieši tāpat kā šodien pie Metro­politēna muzeja stāvēs garas rindas un virs pilsētas lidos Izlūklodes; joprojām visur būs burvji, kas izbaudīs varas sniegtās priekšrocības.

Tā tas ir bijis vienmēr. Nekas no tā, ko viņa bija darījusi, nebija devis kāroto rezultātu.

4 kitija

S katuves trokšņi aizpeldēja kaut kur tālumā. Viņa atkal dzir­dēja putnu dziesmas, attālo satiksmes dūkoņu. Zāles tumsa atkāpās tās dienas gaišās saules priekšā.

Tas notika pirms trim gadiem. Parks. Bumba. Smiekli. Un nelaime, kas nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.

Džeikobs, kas smiedamies skrien pie viņas; beisbola nūjas koka pieskāriens rokai.

Veiksmīgs sitiens! Uzvaras deja!

Attāls plīstošu stiklu troksnis.

Un skrējiens, sirdīm dauzoties. Briesmonis uz tilta…

Kitija paberzēja acis. Tā briesmīgā diena vai tas bija sākums? Pirmos trīspadsmit dzīves gadus Kitija nebija apzinā­jusies burvju likumus. Vai varbūt bija tos tikai nojautusi.