Golema acs

Vēl viens nozīmīgs mācību priekšmets bija vēsture viņiem katru dienu atgādināja par Lielbritānijas slavenajiem darbiem.

Kitijai šīs mācību stundas patika, jo tajās bija tik daudz stāstu par burvestībām un tālām zemēm, bet viņa juta, ka vēsture tiek pārstāstīta tikai zināmās robežās. Tāpēc meitene bieži uzdeva jautājumus.

-  Jā, Kitij, kas tad šoreiz? Skolotāja tonis atklāja aizkaiti­nājumu, ko viņš mēģināja noslēpt.

-   Lūdzu, pastāstiet vairāk par valdību, ko gāza Gledstons! Jūs teicāt, ka tas bija parlaments! Arī tagad mums ir parla­ments. Kāpēc vecā pārvaldes forma bija tik slikta?

-Ja tu būtu klausījusies uzmanīgāk, Kitij, tu būtu dzirdē­jusi, ka vecais parlaments bija nevis slikts, bet vājš. To vadīja vienkāršie ļaudis, kuriem nebija nekādu burvju spēju. Iedomā­jies tikai! Tas nozīmēja, ka viņus pastāvīgi apspieda stiprākas valstis un viņi nevarēja neko darīt. Kura tolaik bija bīstamākā valsts? Džeikob?

-   Nezinu, skolotāj.

-   Nemurmini, zēn, atbildi skaidri! Brīnums, ka tieši tu to nezini, Džeikob. Tā bija Svētā Romas impērija, no kuras cēlušies tevi senči. Čehijas imperators no savas Prāgas pils pārvaldīja lielāko daļu Eiropas. Viņš bija tik resns, ka sēdēja metāla tronī uz riteņiem, un viņš pa pili brauca pajūgā, kuru vilka balts vēr­sis. Ja imperators vēlējās iziet no pils, viņš bija jāizceļ pa logu ar īpašu trīsi. Viņam bija putnu māja, kurā dzīvoja daudz papa­gaiļu, un ik reizi vakariņām viņš nošāva citas krāsas papagaili. Jā, jā, jums ir tiesības nepatikā saviebties. Tāds vīrs tolaik val­dīja Eiropā, un mūsu vecais parlaments pret viņu bija bezspē­cīgs. Viņam bija vesels pulks briesmīgu burvju, tie bija ļauni un samaitāti, un runā, ka viņu vadonis Hanss Meirinks esot bijis vampīrs. Karavīri plosījās… Jā, Kitij, kas tad atkal?

-   Bet, skolotāj, ja jau vecais parlaments bija tik nespēcīgs, kā tas nācās, ka resnais imperators neiekaroja Angliju, jo tā taču nenotika, vai ne? Un kāpēc…?

-   Es neesmu burvis, Kitij, un spēju vienlaikus atbildēt tikai uz vienu jautājumu! Anglijai paveicās, tas arī viss. Prāga vien­mēr rīkojās lēni, jo imperators bija pārāk aizņemts ar alus dzeršanu un uzdzīvi. Bet, tici man, reiz viņš būtu pievērsis savu naidīgo skatienu Londonai. Par laimi, tolaik Londonā jau bija vairāki vareni burvji, pie kuriem nespēcīgie ministri vērsās pēc padoma. Viens no viņiem bija Gledstons. Viņš saprata, cik šī situācija var izrādīties bīstama, un izlēma spert izšķirīgo soli. Vai jūs atceraties, bērni, kāds tas bija? Silvestr?

-   Viņš pārliecināja ministrus nodot varu viņa rokās. Gled­stons kādu vakaru ieradās parlamentā un noturēja tik gudru runu, ka deputāti iecēla viņu par premjerministru.

-   Pareizi, Silvestr, malacis! Jā, tā bija nakts, kad notika ilgā apspriede. Pateicoties Gledstona izcilajām runas dāvanām un gudrībai, viņš pārliecināja parlamentu atkāpties. Nākamajā gadā viņš devās uzbrukumā Prāgai un gāza imperatoru. Jā, Ebigeila?

-   Vai viņš atbrīvoja papagaiļus, skolotāj?

-   Esmu pārliecināts, ka jā. Gledstons bija ļoti laipns vīrs vienmēr mierīgs un nosvērts, un katru dienu valkāja vienu un to pašu iestērķelēto kreklu, izņemot svētdienas, kad māte to mazgāja. Pēc viņa uzvaras Londonas spēks pieauga, bet Prā­gas ietekme vājinājās. Un, kā Džeikobs varētu jums pastāstīt, ja nebūtu pusaizmidzis atgāzies savā krēslā, tieši tolaik daudzas čehu ģimenes pārcēlās uz Londonu. Šeit ieradās arī daudzi Prā­gas ievērojamākie burvji, lai palīdzētu radīt jaunu impēriju. Un tagad…

-   Bet, skolotāj, jūs taču teicāt, ka visi čehu burvji bija ļauni un samaitāti!

-   Visi ļaunie burvji tika nogalināti, vai tad tu to nesaproti, Kitij? Pārējie vienkārši saprata, ka tikuši maldināti, un atkal atgriezās uz īstā ceļa. Ak vai, zvans! Pusdienas! Nē, Kitij, es vairs neatbildēšu ne uz vienu jautājumu. Pirms aiziešanas uzlie­ciet krēslus uz galdiem un klusāk, lūdzu!

Pēc šādām vēstures stundām Džeikobs parasti bija drūmā noskaņojumā, lai gan ne uz ilgu laiku. Viņš bija ar tumšiem matiem un platu, smaidošu seju, pēc dabas jautrs un darbīgs.

Zēnam patika sporta spēles, un viņi ar Kitiju pavadīja daudzas stundas viņa tēva aizaugušajā dārzā, spēlējot futbolu un kri­ketu, vingrinoties loka šaušanā un turoties pa gabalu no viņa lielās, trokšņainās ģimenes.

Hairnēka kungs teorētiski bija ģimenes galva, bet, kā jau tas bieži notiek, ikdienā mājā valdīja Hairnēkas kundze. Viņa bija miesās kupla, mātišķas enerģijas pilna sieviete, kas slīdēja pa māju kā venēciešu burukuģis, ko dzen spēcīgs vējš, izplūstot skaļos smieklos vai čehiski lamājot četrus nevaldāmos dēlus. Džeikoba vecākie brāļi Karels, Roberts un Alfrēds bija man­tojuši mātes varenās ķermeņa aprises, un viņu skaļās, zemās balsis vienmēr lika Kitijai apklust. Hairnēka kungs, tāpat kā Džeikobs, bija smalks un slaids, tikai viņa āda bija sačervelējusies kā sažuvušam ābolam. Viņš pīpēja izliektu pīlādžkoka pīpi, un tās saldā smarža bija saožama gan mājās, gan dārzā.