Golema acs

Kitijas roka joprojām bija satvērusi Džeikoba krekla apkakli. Viņa nespēja to palaist vaļā. Meitene skatījās vienā virzienā, viņš otrā. Viņa roka satvēra meitenes T krekla malu. Bērni dzirdēja tikai viens otra satraukto elpu un skaņu, ar kuru bries­moņa aste šķēla gaisu. Viņiem pār galvām, skaļi ķērkdams, aiz­lidoja krauklis. Kitijai ausīs dunēja asinis.

Nešķita, ka svešinieks steigtos. Viņš bija diezgan īss, bet ar spēcīgu miesasbūvi. Apaļajā sejā slējās neparasti garš, smails deguns, kas lika Kitijai aizdomāties, ka svešinieks izskatās pēc saules pulksteņa. Seja bija bez jebkādas izteiksmes.

Džeikobs bailēs trīcēja. Kitija zināja, ka zēns nerunās.

-   Lūdzu, kungs, viņa pazemīgi iesāka. Ko jūs vēlaties?

Klusums. Kitijai šķita, ka šim kungam ir pretīgi viņai atbil­dēt. Bet, kad viņš ierunājās, balss skanēja negaidīti maigi.

-   Pirms vairākiem gadiem es izsolē nopirku savu rolsroisu, viņš sacīja. Lai gan tolaik mašīna nebija pašā labākajā stā­voklī, es par to samaksāju ļoti lielu summu. Kopš tā laika es automašīnā esmu ieguldījis ļoti daudz naudas, nomainot pārsegu, riepas, motoru un ieliekot priekšējo stiklu no krāsota kris­tāla, lai padarītu šo automašīnu par skaistāko Londonā. Sauciet to par vaļasprieku, nelielu atslodzi no saspringtā darba. Tikai vakar es nopirku skaistu porcelāna numura plāksnīti. Beidzot tā bija ideālā kārtībā. Šodien es ar to pirmo reizi izbraucu ielās. Un kas notiek? Nezin no kurienes man uzbrūk divi smurguļi! Jūs izsitat automašīnas priekšējo stiklu, es zaudēju kontroli pār automašīnu, ietriecos laternas stabā, sabojāju automašī­nas virsbūvi, riepas un motoru, un mana skaistā numura plāk­snīte sašķīst sīkos gabaliņos. Mana automašīna ir pagalam. Tā nekad vairs nebrauks… Viņš ievilka elpu un aplaizīja lūpas.

-   Ko es vēlos? Nu, vispirms dzirdēt, kas jums par to būtu sa­kāms.

Kitija lūkojās apkārt, it kā meklēdama palīdzību. Mmmm… Vai "Lūdzu, piedodiet" būtu labs sākums?

-   Lūdzu, piedodiet?

-   Jā, kungs. Tas bija negadījums, mēs nevēlējāmies…

-   Pēc visa, ko jūs esat izdarījuši? Divi riebīgi, mazi vienkāršo ļaužu bērneļi…

Kitijai acīs sakāpa asaras. Nav tiesa! viņa izsaucās. Mēs taču negribējām trāpīt jūsu automašīnai! Mēs tikai spēlējāmies! Mēs pat neredzējām, ka aiz tā mūra ir ceļš!

-   Spēlējāties? Privātā parkā?

-   Parks nav privāts. Un, ja arī ir, tam tādam nevajadzētu būt! Kitija saprata, ka kliedz, bet nespēja savaldīties. Neviens cits jau uz to parku neiet, vai ne? Mēs taču tur nedarījām neko ļaunu. Kāpēc mēs tur nedrīkstam nākt?

-   Nemaides… kungs vērsās pie pērtiķveidīgās būtnes tilta otrā galā. Lūdzu, panāc pāris soļu tuvāk. Tev būs dar­biņš.

Kitija dzirdēja nagu skrapstoņu pret metālu un sajuta, kā Džeikobs viņai piespiežas tuvāk.

-   Kungs, viņa sacīja. Mums ļoti žēl par jūsu automašīnu. Patiešām.

-   Tad kāpēc jūs bēgāt prom, nevis palikāt uz vietas, lai atzī­tos nodarījumā un uzņemtos atbildību? vīrietis vaicāja.

-   Mēs bijām pārbijušies…

-   Cik prātīgi. Nemaides? Manuprāt, Melnais svārsts…

Kitija dzirdēja, kā nobrakšķ pērtiķcilvēka pirkstu kauliņi un

viņš zemā, domīgā balsī vaicā: Cik spēcīgi? Viņi ir mazāki nekā parasti…

-   Manuprāt, samērā stipri. Tā tomēr bija dārga automašīna. Parūpējies par visu. Likās, ka burvis šajā lietā visu jau nokār­tojis. Viņš pagriezās, rokas joprojām salicis kabatās, un sāka kāpt lejup.

Ja viņi skrietu… Kitija parāva Džeikobu aiz piedurknes. Klau…

Zēna seja bija līķa bālumā. Nav vērts. Mēs nevaram… Viņš bija atlaidis Kitijas blūzes stūri un tagad stāvēja tur kā nolēmēts.

Nagu skrapstoņa pret metālu. Paskaties uz mani, bērns.

Uz mirkli Kitijai iešāvās prātā pamest Džeikobu stāvam un skriet lejup pa kāpnēm un prom pa parku. Bet viņa atmeta šo pretīgo domu un pagriezās pret dēmonu.

-   Tā jau ir labāk. Šajā gadījumā vislabākais ir tiešais pret­skata kontakts. Nešķita, ka pērtiķa seja paustu īpašas dus­mas, drīzāk tā bija garlaikota.

Pārvarot bailes, Kitija ierunājās: Lūdzu… lūdzu, nedariet mums pāri!

Dzeltenās acis iepletās, un melnās lūpas savilkās vīpsnā. Baidos, ka tas nebūs iespējams. Man tika dota pavēle īstenot pret jums abiem Melnā svārsta burvestību, un es nevaru no šīs pavēles atteikties, nenodarot pāri sev pašam. Vai jūs vēlētos, lai pret mani izmanto Sačokurojošo uguni?

-   Godīgi sakot, tas man patiktu labāk.

Dēmons kustināja asti kā aizkaitināts kaķis. Saliecis kreiso kāju, viņš pakasīja otru kāju ar nagu. Par to es nešaubos. Nu, tā kā šī situācija ir tik nepatīkama, es ierosinu tikt ar to galā ātri.

Viņš pacēla roku.

Kitija satvēra Džeikobu ap vidukli. Viņa juta, kā sitas drauga sirds.

No dēmona izstieptajiem pirkstiem pacēlās pelēku dūmu mākonis un lidoja viņiem virsū. Kitija dzirdēja Džeikobu klie­dzam. Meitene pamanīja dūmu mākoņa vidū sarkanas liesmu mēles, tās iesitās viņai sejā ar pilnu spēku, un viss apkārt satumsa.

6 kitija

— Kitij… kitij!

-   Mmm?

-   Mosties! Ir laiks.