Golema acs

« Automobilis piebrauca pie mājas ar zeltītām kolonnām un spožu izkārtni "Pinna aprīkojums"; mašīnas durvis atvērās un aizvērās, bet Pinna kungs palika sēžam salonā. Pēc brīža automašīna iekļāvās Pikadilī auto straumē. Nograbēja veikala atslēga, durvis atvērās un klusi aizvērās.

Vēl pēc pāris minūtēm ap māju piektajā un sestajā plānā nolaidās zili aizsargtīkli, kas saslēdzās virs ēkas jumta kā kupols. Drošības sistēma bija iedarbināta.

Diena sliecās uz vakara pusi. Satiksme Pikadilī laukumā kļuva mazāka, veikalam garām pagāja pāris cilvēku. Foliots Simpkins aizvēra logiem priekšā koka slēģus. Viens no tiem nedaudz iečīkstējās. Simpkins neapmierināts noņēma Neredza­mības burvestību, atklājot savu patieso izskatu tas bija mazs, laima zaļš radījums ar līkām kājām un nervozām kustībām. Viņš atrada eļļas kannu, iemērca tajā asti un ieeļļoja čīkstošo eņģi. Pēc tam foliots izslaucīja grīdu, iztukšoja atkritumu spaini, sakārtoja manekenus un, kad beidzot veikals bija nevainojamā kārtībā, izvilka telpas centrā vairākas lielas kastes.

Pirms ķerties pie uzdotā darba, Simpkins ar lielu rūpību pār­baudīja maģisko drošības sistēmu. Pirms diviem gadiem veikalā bija ielavījies naidīgs džins un nodarījis lielus postījumus. Par laimi, saimnieks bija viņam piedevis. Tā nudien bija liela, nepel­nīta veiksme. Tomēr, par spīti pateicībai, atmiņas par bargo sodu joprojām lika viņam nodrebēt. Tas vairs nedrīkst atkār­toties.

Aizsargburvestības tikls bija neskarts; katru reizi, kad viņš tuvojās sienām, tas viegli nodrebēja. Labi.

Simpkins atvēra pirmo kasti un ņēma ārā vilnas un zāģu skaidu iesaiņojumu. Pirmais priekšmets bija mazs un ietīts dar­votā marlē. Viņš piesardzīgi noņēma marli un aizdomīgi nopētīja priekšmetu. Tā bija no kaula, salmiem un gliemežvākiem dari­nāta lelle. Simpkins ar zoss spalvu ierakstīja piezīmi uzskaites grāmatā: "Vidusjūras baseins, apmēram 4000 gadu veca lelle. Tikai interesants priekšmets, nepiemīt īpaša vērtība." Viņš nolika lelli uz galda un turpināja šķirošanu.

Laiks ritēja. Simpkins bija ticis līdz priekšpēdējai kastei. Tā bija piekrauta ar sandalkoka plāksnēm, kuras viņš uzmanīgi pārkrāmēja, lai atrastu noslēpto mūmiju, kad pēkšņi izdzirdēja rīboņu. Kas tur varēja būt? Automašīnas? Nē, troksnis bija pārāk strauji aprāvies. Varbūt attāls pērkona grāviens?

Skaņa atkal pieņēmās spēkā. Simpkins pameta darbu un, piešķiebis galvu, ieklausījās. Dīvaini, aprauti rībieni, ko pava­dīja ritmiski būkšķi. No kurienes gan tie nāca? Kaut kur aiz veikala, bet kurā pusē?

Viņš pielēca kājās, uzmanīgi tuvojās vienam no logiem un nedaudz pavēra slēģus. Aiz zilā aizsargburvestības tīkla Pika­dilī laukums snauda tumšs un tukšs. Pretējā mājā dega ugunis, un uz ielas ņirbēja satiksme. Nebija nekā tāda, kas izskaidrotu dīvainās skaņas.

Simpkins atkal ieklausījās. Tagad šīs skaņas bija vēl spēcīgā­kas, patiesībā šķita, ka tās nāk no aizmugures, ka tās skan aiz mājas… Simpkins aizvēra slēģus. No letes apakšas viņš izvilka lielu, punainu rungu. Paņēmis to rokā, foliots devās uz nolik­tavu un ielūkojās tajā.

Noliktava izskatījās kā parasti: tā bija pilna ar kastēm, plauktos glabājās maģiskie priekšmeti, kas vēl nebija sagatavoti izstādīšanai skatlogos un pārdošanai. Elektriskā spuldzīte pie griestiem klusi dūca. Simpkins pieaugošā apjukumā atgriezās veikala galvenajā telpā. Dunēšana pieņēmās skaļumā kaut kas tepat netālu tika lauzts un dragāts. Varbūt būtu jāziņo saim­niekam? Nē. Slikta doma. Pinna kungam nepatika, ka viņu bez vajadzības traucē. Labāk tomēr ne.

Atskanēja vēl viens brīkšķis un plīstoša stikla skaņa. Pirmo reizi Simpkins pievērsa skatienu sienai veikala labajā pusē, kas veikalu nošķīra no vīna un delikatešu tirgotavas. Dīvaini. Viņš piegāja tuvāk sienai, lai to apskatītu. Tobrīd notika trīs lietas.

Iebruka puse sienas.

Istabā iekāpa kaut kas liels.

Gaismas izdzisa.

Sastindzis istabas vidū, Simpkins neko nespēja saredzēt ne pirmajā, ne kādā citā plānā. Veikalu bija ietinusi ledusauksta tumsa, un tajā kaut kas kustējās. Foliots dzirdēja soļus un bries­mīgu blīkšķi tur tika sadauzīts Pinna kunga senais porcelāns. Nākamais solis un sagāzās visi uzvalki, ko Simpkins šorīt bija tik rūpīgi izkāris.

Profesionāļa dusmas ņēma virsroku pār bailēm: veikala uzraugs dusmās norūcās un, atvēzējis rungu, uzblieza pa leti.

Soļi apstājās. Foliots sajuta, ka viņam tiek pievērsts neredzamā milža skatiens. Viņš sastinga. Tumsa visapkārt sabiezēja.

Simpkins šaudīja skatienu uz visām pusēm. Viņš zināja, ka ir tikai pāris metru no tuvākā loga. Ja viņš tagad pakāptos atpa­kaļ, varbūt varētu to sasniegt, pirms…

Milzīgais nezināmais panāca uz viņa pusi. Tas kustējās lēni un smagi.

Simpkins patipināja atpakaļ.

Istabā atskanēja brīkšķis. Simpkins sastinga un saviebās. Tas bija mahagonija koka skapis, kas Pinna kungam bija tik mīļš, no reģenta laikiem, ar melnkoka rokturiem un lazurīta inkrustācijām. Kāda nelaime!

Foliots mēģināja sakoncentrēt domas un iet uz loga pusi… Viņš jau gandrīz bija klāt! Aiz viņa skanēja smagie soļi, kas dim­dēja uz grīdas.