Golema acs

Pēkšņi atskanēja rīboņa un metāla liekšanās troksnis. Nu, tas jau bija par daudz! Kaklarotas bija pagājis tik ilgs laiks, lai tās sašķirotu!

Simpkins dusmās apstājās. Soļi tagad bija pavisam tuvu. Foliots pastiepās un ar trīcošiem pirkstiem pieskārās loga slēģiem. Viņš juta, kā aiz tiem vibrē aizsargtīkla mezgli. Viņam bija tikai jātiek tiem cauri.

Bet Pinna kungs bija viņam licis palikt veikalā un aizstā­vēt to līdz nāvei. Tiesa, tā nebija oficiāla pavēle, tāda, kas dota, atrodoties pentaklā. Tādas pavēles Simpkinam nebija dotas jau gadiem ilgi. Tātad viņš varētu šai pavēlei nepakļauties, ja vēlē­tos… bet ko gan Pinna kungs teiktu, ja viņš pamestu savu vietu? Tā bija nepanesama doma.

Soļi dunēja viņam tieši aiz muguras. Uzvēdīja zemes, tārpu un māla smaka.

Ja Simpkins būtu paklausījis instinktiem, pavēcinājis asti un bēdzis, viņš vēl varēja izglābties. Foliots varēja izlauzties caur slēģiem un saraut aizsargtīklu, un nokrist uz ielas. Bet gadiem ilga akla pakļaušanās Pinna kunga pavēlēm bija laupījusi viņam brīvo gribu. Simpkins bija aizmirsis, kā rīkoties pēc savas vēlē­šanās. Tāpēc viņš nespēja darīt neko citu kā vien stāvēt tur, drebēt bailēs un šad tad nikni iebrēkties. Tikmēr gaiss ap viņu kļuva kapa auksts un lēnām pildījās ar nezināmā klātbūtni.

Foliots piespiedās pie sienas.

Virs viņa iedrebējās stikls, un viņš dzirdēja, kā tas sabirst uz grīdas.

Pinna kunga feniķiešu kvēpināmie trauki! Nenovērtējami!

Simpkins dusmās iekaucās un atcerējās, ka viņam rokās ir runga. Viņš no visa spēka atvēzējās un sita melnajā tumsā, kas viņu atsaucīgi uzņēma savos apskāvienos.

8 netenjels

Dibinātāja dienā Iekšlietu ministrijas izmeklētāji strādāja Pikadilī laukumā jau pirms saullēkta. Neņemot vērā valsts svētku noteikumus, ka šajās dienās visiem jāģērbjas ikdienas drēbēs, izmeklētāji bija tērpušies tumšpelēkos uzvalkos. Viņi pārvietojās starp gruvešu kaudzēm, kas bija palikušas pāri no vairākiem veikaliem, izskatīdamies gluži kā skudras pūznī. Visur strādāja sievietes un vīrieši, kas lasīja no zemes lauskas un lika plastikāta maisiņos, citi savukārt pētīja plaisas sienās. Viņi rakstīja piezīmju kladēs un zīmēja diagrammas uz perga­menta loksnēm. Un pūlim, kas pulcējās aiz policijas norobežo­juma, vēl dīvaināk šķita tas, ka šie cilvēki deva pavēles tuk­šam gaisam. Šīm pavēlēm sekoja pēkšņa gaisa saviļņošanās vai švīkstoņa, kas liecināja par strauju kustību. Tas lika skatītājiem sajusties neomulīgi, un viņi drīz vien atcerējās, ka tiem darāmi citi darbi, un gāja prom.

Stāvot uz Pinna veikala mūru drupām, Netenjels vēroja, kā cilvēki dodas prom. Viņš lieliski saprata viņu ziņkārību.

Pikadilī laukumā valdīja tāda kņada kā nekad agrāk. Visi veikali no Grebē līdz Pinna iestādei bija sagrauti, to saturs sašķaidīts un izsviests uz ielas caur izsistajiem logiem un izgāz­tajām durvīm. Ēdieni, grāmatas, uzvalki un mākslas priekšmeti mētājās uz bruģa starp stikla lauskām, koka šķēpelēm un izār­dītiem akmeņiem. Namu iekšpusē pavērās vēl drūmāks skats.

Katram no šiem veikaliem bija sens, skaists iekārtojums, kas bija izpostīts līdz nepazīšanai. Plaukti un letes, stendi un drapērijas gulēja sašķaidīti gabalos, viss vērtīgais bija sadragāts un izsmērēts pa grīdu.

Skats bija satriecošs, bet ne gluži neizskaidrojams. Šķita, ka kaut kas milzīgs taisnā ceļā ir izgājis cauri visiem veikaliem. Stāvot pirmā veikala izlauztajā sienā, pa izlauzto caurumu bija iespējams saskatīt pēdējo izpostīto veikalu šajā kvartālā un visus tur strādājošos cilvēkus. Turklāt cietuši bija tikai ēku pir­mie stāvi.

Netenjels paklaudzināja ar pildspalvu pie zobiem. Dīvaini… Kaut ko tādu Pretošanās kustība līdz šim nekad nebija darī­jusi. Pirmkārt, šis bija vispostošākais uzbrukums. Otrkārt, tam nebija skaidra iemesla.

Blakusveikala logā parādījās jauna sieviete. Klau, Mandrāk!

-   Jā, Fennela?

-   Tallovs vēlas ar jums runāt. Viņš ir šeit.

Zēns sarauca pieri, bet pagriezās un, mēģinādams izlaipot pa netīrumiem, iegāja izpostītajā ēkā. Vietā, kas kādreiz bija vei­kala centrs, stāvēja īss, drukns cilvēks tumšā uzvalkā un plat­malē. Netenjels viņam tuvojās.

-   Jūs vēlējāties mani satikt, Tallova kungs?

Ministrs ar plašu žestu norādīja visapkārt. Vēlos dzirdēt tavu viedokli. Kas, tavuprāt, šeit ir noticis?

-   Nav ne jausmas, ser, Netenjels atteica. Ļoti interesants gadījums…

-   Man vienalga, cik interesants tas šķiet, ministrs no­šņāca. Es tev nemaksāju, lai tu būtu ieinteresēts. Es gribu dzirdēt risinājumu. Kā tev šķiet, ko tas viss nozīmē?

-   Nezinu, ser.

-   Šāda atbilde man neder! Cilvēki gribēs dzirdēt atbildes, Mandrāk, un mums tās viņiem jāsagādā.

-   Jā, ser. Ja es varētu turpināt meklējumus, es varbūt…

-   Atbildi man tikai uz vienu jautājumu. Kā tev šķiet, kas to izdarījis?

Netenjels nopūtās. Viņam nepaslīdēja garām izmisums minis­tra balsī. Uz Tallovu tika izdarīts spiediens. Šāds uzbrukums Dibinātāja dienā valdībai nebija nekas patīkams. Dēmons, viņš atbildēja. Ifrīts vai mārids.