HAKLBERIJA FINA PIEDZĪVOJUMI

Divdesmit gadu vecumā Henrijs gāja bojā Misisipi kuģa katastrofā. Tvens ļoti pārdzīvoja brāļa nāvi, viņš jutās tā, it kā būtu vainīgs, kaut arī tam nebija nekāda pamata. Henrija nāve atnesa M. Tvenam pirmos sirmos matuš.

«Toma Sojera» personāžā var sazīmēt arī citas reālas personas: krustmāte Pollija ir rakstnieka māte, Bekija Tečera — viņa klasesbiedrene, bet Haks Fins — Hanibalas dzērāja dēls Toms Blenkenšips. Hanibalā dzīvoja arī savs «indiānis Džo», kurš patiesi bija nomaldījies tuvējā alā, tikai reālajam «Džo» laimējās no tās izkļūt dzīvam. Džima prototips ir tēvocis Daniels — labsirdīgs nēģeris, kas rakstniekam bērnībā stāstījis savas tautas pasakas. Un Sent- pītersberga, protams, ir Tvena bērnības pilsēta Hanibala, kuru rakstnieks savā autobiogrāfijā nosaucis par tīro paradīzi zēniem. Tagad šajā pilsētā uzcelts piemineklis Tomam un Hakam.

Marku Tvenu interesē ne tikai tas, kas ar viņa varoņiem notiek ārēji, bet arī tas, kas norisinās viņos pašos. Ne velti rakstnieks teicis: «Cik nožēlojami niecīgu cilvēka dzīves daļu veido viņa rīcība un vārdi! īstenā dzīve notiek apziņā, un to nepazīst neviens cits, izņemot cilvēku pašu. Katru dienu no rīta līdz vakaram maļ viņa smadzeņu dzirnas, un viņa dzīvesstāstu veido domas, nevis kas cits.»

Toms Sojers ar visiem stiķiem un niķiem ir kā no stikla — lasītājam skaidri redzams, kā viņā pēkšņi iedegas kārtējā vēlēšanās, kā tā aug, pieņemas spēkā, iezalgojas visās varavīksnes krāsās un tad, saduroties ar realitāti, nereti sašķīst gluži kā ziepju burbulis. Marks Tvens |auj Tomam tīksmi pūst šos iztēles burbuļus, bet, būdams reālists, savu stāstījumu allaž noved arī līdz nepatīkamajam brīdim, kad burbulim lemts pārplīst.

Toma Sojera sapņus un ideālus veidojušas grāmatas — galvenokārt laupī­tāju un dēku romāni. No tiem viņš smēlies arī savu izpratni par cēlsirdību un bruņnieciskumu (tas nekas, ka Toms lāgā nezina anatomiju un savas «sirdsdā- mas» mesto atraitnītes ziedu noglabā uz vēdera, nevis uz sirds, kā to iesaka grāmatas). Marks Tvens atsedz komismu, kas rodas, romantiski jūsmīgai literatūrai iemiesojoties nomaļas pilsēteles puikas dzīvē. Taču smaids, kuru rakstnieks izvilina no lasītāja, nav ļauns, iznīcinošs. Tas neapsmej, bet — gluži otrādi — apliecina Toma ideālu skaidrību. Tvens ironizē par savu varoni, taču ironizēdams viņu mīl, tāpat kā Tomu mīl krustmāte Pollija, kura allaž viņam sola sukas. Mīl, jo Toms nav ļauns. Viņš spēj rīkoties patiesi cildeni, gan uzņemoties Bekijas vietā vainu par saplēsto grāmatu, gan iestājoties tiesā par Mafu Poteru — nevainīgi apcietinātu cilvēku. Arī dzīvojot brīva laupītāja dzīvi uz Džeksona salas, Toms tomēr atceras savu nabaga krustmāti un iedomājas viņas pārdzīvojumus.

Toma Sojera dzīve — tā ir nepārtraukta rotaļa, piedzīvojums, kurā ik pa brīdim izzūd robeža starp realitāti un iztēli. Tajā pašā laikā Tomā ir pietiekami daudz veselā saprāta, kas mudina viņu nodarboties ar psiholoģisku analīzi un pašizpēti, nonākot pie dzīvē derīgām atziņām (atcerieties sētas krāsošanu un iestāšanos «Atturības kadetos»!). Sajā zēnā rodamas patiesas psihologa un politiķa dāvanas, spēja precīzi izskaitļot savas rīcības psiholoģisko iedarbi uz publiku. Sīs dotības ļauj Tomam apmierināt savu godkāri un tapt uznestam sabiedrības apbrīnas viļņa galotnē (Bībeles godalgas saņemšana, atgriešanās no Džeksona salas savā «bēru dienā», uzstāšanās tiesā). Tas nekas, ka vispārējais apbrīns ilgst tikai mazu bridi. Toms nav lietišķs racionālists un pragmatiķis, šis Amerikā tik ļoti stimulētais cilvēka tips,— savā dvēselē viņš ir romantiķis. Slavas dēļ Toms nekad neies pāri līķiem, aukstasinīgi nebūvēs karjeras trepes. Sava taisnība ir tiem Sentpītersbergas ļaudīm, kas pēc tiesas sēdes par Tomu saka: «Viņš kādreiz būs prezidents, ja vien viņu līdz tam nepakārs!»