HAKLBERIJA FINA PIEDZĪVOJUMI

Tikko pabeidzis «Toma Sojera piedzīvojumus», Marks Tvens paziņoja, ka viņam jau prātā grāmatas turpinājums: «Nāks laiks, es ņemšu gadus divpa­dsmit vecu zēnu un vedīšu viņu caur dzīvi (tas būs stāstījums pirmajā personā). Tikai ne Tomu Sojeru, viņš neder.» Itin drīz rakstnieks arī ķērās pie jaunā darba, taču uzrakstīja tikai dažas nodaļas. Aizrāvies ar citām idejām, viņš atlika stāstu sāņus. Markam Tvenam bija nepieciešams laiks, lai iegūtu pilnīgu priekšstatu par varoni, kura vārdā viņš gribēja rakstīt jauno stāstu. 1876. gadā uzrakstītajās nodaļās valda «Toma Sojera. stils»— te vēl ir dzīves skarbuma nenomākta bērnības delverību pasaule. Kad pēc septiņiem gadiem (tostarp bija tapusi vēl viena pasaulslavena Marka Tvena grāmata bērniem —«Princis un ubaga zēns» (1882)) rakstnieks atsāka darbu pie «Haklberija Fina piedzīvoju­miem», dzīves upe bija apmetuši lielus lokus un aiztecējusi krietni tālāk, izgaisinādama bērnības sapņu rožaino migliņu. Tapa grāmata, ko cits—jau 20. gs. amerikāņu rakstnieks Ernests Hemingvejs ir nosaucis par darbu, no kura cēlusies visa modernā amerikāņu literatūra. Sl nav dēku grāmata bērniem, kāda ir «Toma Sojera piedzīvojumi», kurā lielākie brāzieni dzīvē sagaidāmi no mīlošās krustmātes Pollijas. Hakam gluži vienkārši nav vaļas rotaļāties, briesmas un piedzīvojumi viņam nav jāmeklē tīši, tie uzglūn aiz katra upes līkuma. Milzīgā atšķirība starp Toma bērnišķīgo pasaules uztveri un Haka Fina dzīves grūtībās rūdīto pieredzi jo spēcīgi izceļas «Haklberija Fina piedzīvo­jumu» beigās, kur darbībā iesaistās no Sentpītersbergas atbraukušais Toms. Viņš šķiet gluži kā no Marka Tvena pirmās grāmatas izkāpis — gatavs uz rotaļu un romānos lasītu piedzīvojumu iestudēšanu. Taču pēc visa tā, ko esam kopā ar Haku un Džimu pārdzīvojuši, Toma izfantazētie jociņi vairs nesmīdina. Traģiskais ceļš uz brīvību Džimam vēl nav beidzies, tāpēc Toma spēlēšanos mēs sākam izjust kā bērnišķīgi neapzinātu, taču visai nežēlīgu spīdzināšanu. E. Hemingvejs, kurš ļoti augstu novērtējis šo Marka Tvena grāmatu, tomēr uzskatīja, ka to vērts lasīt tikai līdz tai vietai, kur Hakam nozog Džimu, tālāko nosaukdams par sadomātu. Negribas piekrist, jo tieši pretstats starp Haka īsto un Toma sadomāto pasauli īpaši izgaismo Haka noieto ceļu, tajā iegūto dvēseles jūtīgumu un briedumu. Savā «Autobiogrāfijā» Tvens par Haka prototipu raksta: ««Haklberijā Finā» esmu uzzīmējis precīzu Toma Blenken- šipa portretu. Viņš bija neizglītots, nemazgājies, mūžam izbadējies, taču viņam bija zelta sirds. Viņam piederēja neiegrožota brīvība, un viņš bija vienīgais patiesi neatkarīgais cilvēks visā apkaimē, tāpēc baudīja netraucētu klusu laimi, bet mēs visi viņu bezgalīgi apskaudām . . . Esmu dzirdējis, ka viņš kjuvis par miertiesnesi kādā nomaļā Montanas štata ciematā, viņu uzskata par lielisku pilsoni un viņš bauda vispārēju cieņu.» Patiesības dēļ jāpiebilst, ka Haka tēlā ievīti fakti arī no Toma Blenkenšipa vecākā brāļa — Hanibalas zvejnieka Bensona Blenkenšipa — dzīves: tieši viņš, nerēķinādamies ar nežēlīgas izrēķinā­šanās draudiem, bija slēpis izbēgušo nēģeri.

Sie fakti, protams, vairāk noder ziņkāres apmierināšanai, jo Tvena Haks Fins nav Toms Blenkenšips, bet pilnīgi patstāvīgs rakstnieka radīts tēls, kuru Marks Tvens uzsēdinājis uz plosta un iegrūdis Misisipi straumē, nezinādams, kurp upe viņa varoni aiznesīs. Sajā grāmatā rakstnieka izvēlētā daiļrades metode — ļaut stāstam plūst dabisko gaitu — sakrīt ar sižetu: «Haklberija Fina piedzīvojumu» «autore» ir varenā upe, kas valdonīgi nes plostu lejup pa straumi, nerēķinādamās ar mērķiem un sapņiem, kādi ir cilvēkiem uz šī plosta. Upe nes pretī verdzībai un jaunām briesmām tos, kas devušies ceļā, lai no verdzības un briesmām atbrīvotos. Taču Marku Tvenu ne tik daudz interesējuši paši piedzīvojumi, cik to atspoguļojums zēna dvēselē — tas īpašais nozīmīgais ceļš, kuru Haklberijs noiet pats sevī,— tā dvēseles straume, kurā tikpat valdonīgs spēks kā upe ir cilvēka sirdsapziņa.