HAKLBERIJA FINA PIEDZĪVOJUMI

Toms Sojers ir mācījies no grāmatām, bet kas māca Haku? Viņam bieži trūkst padoma, kā rīkoties, jo palīdzību nesniedz ne tās atziņas, ko viņš guvis no sava dzērāja tēva, ne arī atraitnes Duglasas stingrā audzināšana. Haklbe­rijs itin kā var justies brīvs no sabiedrības likumiem un normām, taču tā nemaz nav. Viņš nav nekāds dabas bērns. Arī viņā ir uzkrājušies sabiedrībā valdošie aizspriedumi un māņi, kas bieži traucē saskatīt lietu īsto, patieso dabu. Kas māca Haku Finu būt cilvēkam? Padomu dot nevar pat grāmatas autors, jo viņa taču šajā stāstā nemaz «nav»— tajā ir tikai Haks, kuram pašam jāprot izvēlēties, jātiek ar visu galā. Un viņš to galu galā arī spēj. Palīdz Hakam piemītošā spēja asi uztvert neīstumu, liekulību, melus, nežēlību, kas dažkārt mēdz slēpties pat aiz cēliem principiem (kā tas ir vendetas epizodē). Palīdz Džima nesavtīgums, cilvēcīgums, gatavība uzupurēties pretstatā daudzu balto cilvēku, jo sevišķi Hercoga un Karaļa, egoismam, alkatībai un krāpšanai. Savās sirdsapziņas mokās un meklējumos Haks ir uz pareizā ceļa, taču nav neviena, kas viņam to pateiktu. Drīzāk jau otrādi — aizspriedumu māktā sabiedriskā doma nēģera aizstāvību sauc par ceļu uz elli. Tāpēc zēns ar tādu kaismi vēršas pret savu sirdsapziņu: «Bet tā jau mēdz būt — vienalga, vai esi vainīgs vai nevainīgs, sirdsapziņa to neņem vērā un tomēr tevi nomoka. Ja man būtu suns, tikpat uzmācīgs kā sirdsapziņa, es viņu noindētu. Sirdsapziņa ieplešas cilvēkā vairāk nekā visas viņa iekšas, un no tās nav nekāda labuma.» Tas, ka lēmums nenodot Džimu, bet labāk izvēlēties elli, dzimis tādās mokās, piešķir Haka solim īpašu spēku un cildenumu. Turklāt zēns tiešām ir pārlieci­nāts, ka izvēlas elli. Haklberija Fina cilvēkmīlestība ir tik stipra, ka viņam sirds sāp pat par apkaunotajiem un nežēlastībā kritušajiem blēžiem, no kuriem viņš tik daudz dabūjis ciest. Haka tēlā rakstnieks apliecinājis cilvēcības mūžīgo vērtību, atklādams tos dvēseles avotus, kas ļauj cilvēkam pārvarēt pat vissarežģītākās dzīves situācijas.

Marks Tvens vēl divas reizes atgriezies pie saviem varoņiem — grāmatā «Toms Sojers ārzemēs» (1894) stāstīts, kā Toms, Haks un Džims ar gaisa balonu šķērso Sahāras tuksnesi, bet stāstā «Toms Sojers — detektīvs» (1896) Tvens parodē detektīvromānu sacerētājus. Sie darbi tomēr nav uzlūkojami par rakstnieka veiksmi, tāpēc ir mazāk pazīstami.

Amerikāņu dzejnieks T. S. Eliots rakstījis, ka Tomā Sojerā un Haklberijā Finā iemiesojusies paša Marka Tvena divējādā daba: tāpat kā Toms Sojers, viņš ir tiecies pēc panākumiem, bagātības, slavas, laimīgas ģimenes dzīves un sabiedrības atzinības un, tāpat kā Haks Fins, ir bijis pilnīgi vienaldzīgs pret visu to. Sie divi nesavienojamie spēki grāva rakstnieka personības veselumu. Tvens savulaik teicis, ka Toms Sojers ieaudzis melos tāpat ka visi, bet Haks — rakstnieka mīļākais varonis — spēs jebkuros apstākļos saglabāt savu neatkarību, nepiekāpties melu un aizspriedumu priekšā, spēs, aizstāvot pazemo­tos, taisnīguma vārdā arī nostāties pret visiem.

Marka Tvena personība veidojusies, gan augdama cauri Toma Sojera dēku un fantāziju pasaulei, gan izstaigādama Haklberija Fina mokpilnos sevis meklējumu un pašizcīņas ceļus. Tieši Haka tēlā rakstnieks visdziļāk izdzīvojis savu sāpi par Ameriku, par cilvēku seklumu un cietsirdību. Gatavojoties rakstīt «Haklberija Fina piedzīvojumus», Marks Tvens l882. gadā devās lielā ceļojumā pa Misisipi, lai apciemotu savu bērnības zemi un vietas, kuras kādreiz izbraucis kā locis. Divdesmit pagājušajos gados civilizācija tik stipri bija izjaukusi kādreizējo harmoniju, ka rakstnieks jutās satriekts. Grāmatā «Dzīve uz Misisipi» (1883) atspoguļotos ceļojuma iespaidus kritika uztvēra kā ņirgāša­nos par Ameriku (līdzīgas atsauksmes Marks Tvens saņēma arī par «Haklberija Fina piedzīvojumiem»).

Mūža beigās pesimisms bija galīgi pārmācis rakstnieku. Kādā piezīmē Tvens atkal piemin savus varoņus: «Haks pārrodas mājās dievszin no kurienes. Viņam ir jau sešdesmit, viņš ir jucis. Iedomājas, ka vēl arvien ir tas pats agrākais zēns, meklē pūE Tomu, Bekiju, pārējos. Izblandījies pa pasauli, atgriežas sešdesmitgadīgais Toms, satiekas ar Haku. Abi ir sagrauzti, izmisuši, viņu dzīve nav izdevusies. Viss, ko viņi bija mīlējuši, ko uzskatījuši par skaistu,— tas viss ir zudis. Abi mirst.»

Rakstnieks neuzrakstīja bezcerības pilno grāmatu par sešdesmitgadīgo Haku un Tomu. Taču šajā Marka Tvena piezīmē paustās izjūtas ir ļoti raksturīgas 20. gadsimta modernajai literatūrai, par kuras priekšteci E. He­mingvejs uzlūkoja «Haklberija Fina piedzīvojumus». Tieši mūsu gadsimta rakstnieku darbos īpaši spilgti izskan bezcerības, pamestības, cilvēku nesapra­šanās un nežēlības motīvi.

Marka Tvena ideālu paudējs ir bērns. Tieši bērna skatiens visskaidrāk ' saredz gan pasaules gaismu, gan tumsu. Varbūt mūža beigās šis bērns Tvenā bija miris? Taču tas nebija miris viņa grāmatās.