Hamlets

HAMLETS

VILJAMS ŠEKSPĪRS

PERSONAS

Klaudijs, Dānijas karalis Hamlets, viņa brāļa — iepriekšējā karaļa dēls Polonijs, kanclers Horācijs, Hamleta draugs Laerts, Polonija dēls Voltimands Kornēlijs

Rozenkrancs galminieki Gildenšterns Ozriks Kāds augstmanis Garīdznieks Marcels I Bernarda f virsnieki Francisks, kareivis Reinaldo, Polonija sulainis Aktieri Divi kaprači

Fortinbrass, Norvēģijas princis

Kapteinis

Angļu sūtnis

Ģertrūde, Dānijas karaliene,

Hamleta māte Ofēlija, Polonija meita

Augstmaņi, lēdijas, virsnieki, kareivji, jūrnieki, ziņneši, sulaiņi u. c.

Hamleta tēva gars

Notiek Dānijā, Elsinorā.

PIRMAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Pils lievenes. Francisks sargpostenī.

Nāk Bernardo.

Bernardo.

Kas tur?

Francisks.

Nē, atbildiet man, stāviet, rādieties!

Bernardo.

Lai dzīvo karalis!

Francisks.

Bernardo, tu?

Bernardo.

Es.

Francisks.

Uz maiņu nākat īstā laikā.

Bernardo.

Ir divpadsmit, nu dusēt ej, Francisk!

Francisks.

Par nomaiņu jums ļoti pateicos.
Bargs sals.
Man tā kā nelāgā ap sirdi.

Bernardo.

Vai bija kluss?

Francisks.

Ne pele nepīkstēja.

Bernardo.

Nu, labunakti
Ja satiec manus biedrus,
Lai Horācijs un Marcels pasteidzas.

Francisks.

Man šķiet, tur viņi nāk. — Ho, stāt! Kas tur?

Pienāk Horācijs un Marcels.

Horācijs.

Šīs zemes draugi.

Marcels.

Karaļa gaitnieki.

Francisks.

Arlabunakt!

Marcels.

Sveiks, krietnais kareivi! Kas tevi nomainīja?

Francisks.

Bernardo.
Ar labu nakti!

Aiziet.

Marcels.

Hallo, Bernardo!

Bernardo.

Vai Horācijs ir šeit?

Horācijs.

Tāds nieks no tā.

Bernardo.

Sveiks, Horācij! Sveiks, mīļais Marcel, sveiks!

Horācijs.

Vai arī šonakt rēgs ir rādījies?

Bernardo.

Nav manīts it nekas.

Marcels.

Tā tikai iedoma, teic Horācijs.
Viņš negrib ticēt, ka tam stāstām
Par baigo rēgu, ko mēs redzējām.
Es tāpēc viņu aicināju līdz
Šo nakti kopā aizvadīt ar mums.
Un, ja tad rēgs te atkal rādītos,
Lai mūsu acīm tic, pats parunā.

Horācijs.

Ko niekus, nerādīsies vairs.

Bernardo.

Nu, sēdiet
Un ļaujiet vēlreiz uzbrukt jūsu ausīm,
Kas nedzirdīgas ir pret mūsu stāstu,
Kas divās naktīs pieredzēts.

Horācijs.

Nu labi. Mēs sēdēsim, Bernardo lai tad stāsta.

Bernardo.

Kad pagājušo nakti zvaigzne šī
Tur gaiša virzījās gar apvārsni,
Kā arī tagad varam saskatīt,
Es un Marcels, kad pulksten's sita vienu.

Parādās rēgs.

Marcels.

Pag, klusu! Lūk, tur viņš jau atkal nāk!

Bernardo.

Viņš līdzīgs mirušajam karalim.

Marcels.

Tu skolots, uzrunā to, Horācij.

Bernardo.

Vai nav pēc karaļa? Skat, Horācij.

Horācijs.

Jā, ļoti. Mani bailes māc un izbrīns.

Bernardo.

Viņš vēlas, lai mēs uzrunātu to.

Marcels.

Ko kavējies, jel viņam pavaicā.

Horācijs.

Kas esi tu, kas izmanto nakts tumsu
Un stalto, kareivīgo izskatu,
Kā mēdza staigāt dāņu karalis?
Tev debess vārdā prasu, atbildi!

Marcels.

Viņš apvainots.

Bernardo.

Skat, lepni aizsoļo!

Horācijs.

Tev pavēlu, jel paliec! Atbildi!

Rēgs aiziet.

Marcels.

Viņš aizgāja, viņš negrib atbildēt.

Bernardo.

Nu, Horācij? Jūs drebat, stāvat bāls:
Vai tas nav vairāk nekā iedoma?
Nu, kā jums šķiet?

Horācijs.

Es zvēru, ka tam ticēt nespētu,
Ja nebūtu tik tieši savām acīm
To redzējis.

Marcels.

Vai līdzīgs karalim?

Horācijs.