Hamlets

Kaut mīļā piemiņā vēl turam dārgo
Mums brāli, kaut pieklātos vēl sērot,
Pat visai valstij raukties sāpju rievā,
Prāts tomēr tiktāl pārspēj mūsu jūtas,
Lai sērojot mēs sevi nepiemirstu.
Un tāpēc ņemam svaini, atraitni,
Kas karalisti manto, sev par sievu,
Ar vienu aci smaidot, otru raudot,
Caur kāzu dziesmām dzirdot kapu zvanus
Un līdzsvarā ar līksmi turot skumjas.
Ja brīvi apsveicat šo soli, paldies jums.
Un tālāk, zināms, — jaunais Fortinbrass,
Mūs zemu vērtēdams un ticēdams,
Ka līdz ar dārgā aizgājēja nāvi
Valsts dzīve izsista no sliedēm būs,
Mums sācis uzmākties ar prasību,
Lai atdod zemes, ko reiz likumīgi
Tā tēvs ir savam brālim zaudējis.
Lai notiek: rakstām Fortinbrasa tēvocim,
Kas, vārgs un gaudens, laikam nezina
Nekā par to, ko iecerējis jaunais,
Jau pulkus vākdams, kaujai iekaisdams,
Lai ceļā šķēršļus liek tam rīkoties.
Mēs sūtām, Kornēlij un Voltimand,
Jūs nodot sveikas vecam norvēģim,
Jums izsniedzot ne vairāk pilnvaru
Kā tās, ko aprādītie punkti skar.
Nu sveiki! Žiglums rādīs centību.

Kornēlijs un Voltimands.

To pierādīt ir mūsu pienākums.

Karalis.

Mums šaubu nav. Nu, brauciet veseli!

Kornēlijs un Voltimands aiziet.

Bet kādu, Laert, tu mums ziņu nes?
Tev esot lūgums mums? Kāds būtu tas?
Ko vien tu saprātīgu prasītu,
Tas nebūs karalim kā vējā teikts.
Vai lūgt tu varētu, ko nepildītu
Mēs, tiklīdz vēlēšanās izteikta?
Nav sirds ar galvu ciešāk draudzībā,
Ne roka mutei labāk izpalīdz
Kā tavam tēvam tronis Dānijā.
Ko, Laert, vēlies tu?

Laerts.

Ak augstais kungs,
Jel ļaujiet atgriezties man Francijā.
Mans pienākums bij atbraukt Dānijā
Uz jūsu kronēšanu, — veikts ir tas.
Uz Franciju man atkal ilgas trauc.
Es pazemīgi lūdzu atļauju.

Karalis.

Vai tēvs ļauj braukt? Ko saka Polonijs?

Polonijs.

Kungs, atjauju, ko negribēju dot,
Pārlieku lūgdamies, viņš izplēsa,
Līdz pēdīgi ar smagu sirdi ļāvu.
Es lūdzu jūs, jel ļaujiet viņam braukt.

Karalis.

Tad, Laert, ņem, šis laika sprīdis tavs,
Un spožās spējas lieto, kā tev tīk! —
Bet nu, mans brālēn Hamlet un mans dēls…

Hamlets sāņus.

Teikts svešam tas par daudz, bet tuvam — pārāk maz.

Karalis.

Vai vēl arvien tumst mākoņi pār jums?

Hamlets.

Ne tā, mans kungs, man saules pārāk daudz.

Karaliene.

Met, mīļais Hamlet, prom šo pusnakts krāsu
Un gaišām acīm raugies Dānijā.
Kam tu ar lejup vērstu skatu tēvu
Arvien vēl pīšļos it kā meklēt mēdz?
Tu zini, tas, kas dzīvo, arī mirst
Un, dabas pārveidots, iet mūžībā.

Hamlets.

Jā, kundze, tā tas ir.

Karaliene.

Bet, ja tas tā,
Kas savāds liekas tēva liktenī?

Hamlets.