Hamlets

Ak, kaut šī pārāk izturīgā miesa
Jel izkustu un izgaistu kā rasa!
Kaut dievi nesodītu pašnāvi!
Ak dievs, ak dievs!
Cik smaga, smacīga un pliekana,
Un sekla šķiet man visa pasaule!
Ak, kauns! Ak, kauns! Tā ir kā nekopts dārzs,
Kur sēklas dīgst un nezāles vien viešas.
Vai tam bij jānotiek! Tik divi mēneši
Pēc nāves! Nē, nē, vēl mazāk, divi nav.
Tāds karalis, pret šo kā saules dievs
Pret satīru! Cik karsti mīlēja
Viņš manu māti. Pat vēsmai neļāva
To asāk skart. Vai atcerēties man?
Ak dievs! Kā gan tā viņam pieķērās,
It kā ik mirkli mīla pieaugtu.
Bet nu pēc mēneša… Prom atmiņas!
Ak vājība, tavs vārds ir sieviete!
īss mēnesis, nav kurpes novalkātas,
Kas kājās bija, tēvu pavadot,
Kad viņa mirka asarās kā Niobe…
Ak debesis, pat neprātīgais zvērs
Daudz ilgāk sērotu. Nav mēnesis,
Bet viņa precas jau ar tēvoci,
Kas tēvam līdzīgs, kā es — Hēraklam.
Pēc mēneša! Vēl viltus asaru
Tai sāļās pēdas nebij žuvušas
No iekaisušām acīm, — precas jau…
Ak, kauna pilna steiga, jau tik ātri
Un veikli iekrist grēka palagos!
Tas nav un nevar būt uz labu.
Bet lūsti, sirds, jo mutei jāklusē.

Ienāk Horācijs, Marcels un Bernardo.

Horācijs.

Es sveicu, augstība!

Hamlets.

Man prieks jūs redzēt. Jūs, Horācij, vai tikai liekas tā?

Horācijs.

Es pats, mans princi, jūsu nabags kalps.

Hamlets.

Mans krietnais draugs, — tā pārlabojiet, kungs.
Kam neesat jūs Vitenbergā, Horācij? A, Marcels.

Marcels.

Mans augstais kungs…

Hamlets.

Es priecājos, Jūs redzot.
Labvakar, kungs! Bet tiešām
Kāds vējš jūs atpūtis no Vitenbergas?

Horācijs.

Mans laiskums, mīļais princi, dīkdienība.

Hamlets.

Pat naidniekam tā runāt neļautu.
Un nedariet jūs manām ausīm pāri,
Tik nelāgā par sevi runājot.
Ka dīkdienis jūs neesat, to zinu.
Un tāpēc sakiet — kādēļ Elsinorā?
Šeit mācīsim jūs pamatīgi iemest.

Horācijs.

Es ierados uz jūsu tēva bērēm.

Hamlets.

Jel nezobojies, studijbiedri.
Tu gribi teikt: uz manas mātes kāzām.

Horācijs.

Mans princi, tiešām sekoja tās drīz.

Hamlets.

Aiz taupības, aiz taupības, Horācij!
Jo atliekas no bēru cepešiem
Mums noderēja kāzās uzkodai.
Ar mieru ienaidnieku niknāko
Es sastapt debesīs, ne piedzīvot
Šo dienu. Tēvs! Man šķiet, es redzu viņu.

Horācijs.

Ak, kur, mans princi?

Hamlets.

Garā, Horācij.

Horācijs.

Reiz redzēju to. Dižens karalis.

Hamlets.

Tas bija dižens vīrs, šī vārda cienīgs.
Es otru tādu neredzēšu vairs.

Horācijs.

Šķiet, princi, vakarnakt to redzēju.

Hamlets.

Ko? Ko?

Horācijs.

Mans kungs, jūsu tēvu, karali.

Hamlets.

Vai tiešām manu tēvu, karali?

Horācijs.

Uz brīdi pārsteigumu apvaldiet
Un uzklausiet, lai varu pastāstīt
Jums brīnumu, ko abi kungi šie
Jums apgalvos.

Hamlets.

Ak, dieva dēļ, jel stāstiet!

Horācijs.