Hamlets

Tik liekas, kundze! Nē, tā ir, ne liekas.
Ne tumšais apmetnis vien, mīļā māte,
Ne sēru tērps, kā parasts, svinīgs, melns,
Ne nopūta, kas izlaužas no krūts,
Ne valgmes straume, kas no acīm plūst,
Ne grūtsirdības noēnotais vaigs
Ar visiem skumju vaibstiem, veidiem, zīmēm
Tev nepateiks, kas notiek manā sirdī.
Tas ārējs viss, ko izrādīt var katrs.
Kas manī ir, tas vairāk, nekā rādāms.
Viss cits tik sēru tērps un sēru rota.

Karalis.

Ir jauki, Hamlet, un jums godu dara
Tik iejūtīgi skumt par savu tēvu.
Bet zināt: jūsu tēvam mira tēvs
Un vectēvam; un pakaļpalicējiem
Ir kādu laiku jāsēro. Bet mūžam
Tā izsamist ir nedabiski, gļēvi,
Kā spītēt gribētu pret debesīm.
Tas mīkstčaulīgu, gļēvu sirdi rāda
Un nemācītu prātu. Jo, kad zinām,
Kas neizbēgams ir un nenovēršams,
Tad kāpēc ar tik spīvu pretestību
To ņemt pie sirds? Nē, nē! Tas grēks pret dievu,
Zaims nomirušam, noziegums pret dabu
Un nejēdzība prātam, kas mums teic,
Ka tēviem jāmirst; un kopš pirmā līķa
Līdz nelaiķim, ko šodien bed, prāts sauc:
«Tam jābūt tā!» Mēs lūdzam, metiet prom
Šīs pārspīlētās bēdas. Domājiet,
Ka tēvs jums — mēs. Jo visiem jāzina,
Ka mūsu tronim jūs — vistuvākais
Un ka mēs mīlu, cik vien dziļu just
Spēj tēvs vislabākais pret savu dēlu,
Jums dāvājam. Par jūsu nodomu
Braukt atpakaļ uz Vitenbergu studēt
Mums jāsaka, — tas ļoti nesakrīt
Ar mūsu nodomiem. Tāpēc mēs lūdzam
Jūs laipni, — vienmēr palieciet pie mums
Šeit mūsu mīlas gādībā un gaismā
Kā galminieks un brālēns, mūsu dēls.

Karaliene.

Lai māte, Hamlet, velti nelūgtu: Uz Vitenbergu nebrauc; paliec šeit.

Hamlets.

Jums, kundze, labprāt visur klausīšu.

Karalis.

Par tīkamo un skaisto atbildi
Jūs jūtieties mums līdzīgs Dānijā.
Nu, iesim, kundze! Viņa laipnie vārdi
Kā saulains smaids man sirdī ielija.
Par godu viņam katru līksmo kausu,
Ko karal's šodien dzers, lai lielgabals
Līdz padebešiem vēsta! Debesīs
Lai atsaucas un pieskandina pērkons,
Kad zemē dzīro karalis. — Nu, ejam!

Taures. Visi aiziet, tikai Hamlets paliek.

Hamlets.