Hamlets

Tas krislītis, kas apkrāpj prāta acis.
Kad bagātā un lepnā Romas valstī
Bij jākrīt varenajam Cēzaram,
Bij kapi tukši, līķu autos tīti,
Pa ielām nomirušie gāja vaidot;
Bij zvaigznes ugunīgām astēm, lietus,
Jaukts asinīm; uz saules metās plankumi,
Un miklais spīdeklis, kā iespaidā
Pats Neptuns stāv ar savu valstību,
Bij tumsā grimis, kā uz pastardienu.
Un tamlīdzīgas pravietīgas zīmes,
Kā piekšspēle, kam sekos liktenis
Ar drausmīgiem un smagiem notikumiem,
Ir rādītas pie debess un virs zemes,
Uz mūsu apvidiem un mūsu ļaudīm.
Atkal parādās rēgs. Nu klusu!
Redziet, viņš atkal tuvojas.
Kaut bojā eju, krusta zīmi metīšu,
Rēgs, stāvi! Ja balss tev ir un valoda,
Tad runā.
Ja paveicams kāds godīgs darbs, kas tev
Var mieru dot un godu darīt man,
Tad runā!
Ja zināms tev ir tavas tautas liktenis,
Ko, iepriekš paredzot, var vērst uz labu,
Ak, runā tad!
Ja dzīvojot tu netaisnīgi mantu
Sev esi guvis, zemē slēpdams to,
Par ko jums, gariem, kapā miera nav,
Tad runā!
Paliec te un runā!

Gailis dzied.

Tu, Marcel, nedrīksti to projām laist.

Marcels.

Vai es lai cērtu tam ar zobenu?

Horācijs.

Nu cērt, ja negrib stāt.

Bernardo.

Viņš šeit!

Horācijs.

Viņš šeit!

Marcels.

Viņš prom!

Rēgs pazūd.

Viņš karalisks, mēs apvainojam to,
Ja gribam šeit ar varu aizturēt,
Jo viņš kā gaiss ir neievainojams
Un mūsu cirtieni — tik ļauni zaimi.

Bernardo.

Viņš runātu, bet gailis traucēja.

Horācijs.

Viņš satrūkās kā noziedzīga būtne,
Kad atskan troksnis. Esmu dzirdējis,
Ka gailis, rīta vēstnesis, ar skaļo,
Cēlo balsi modinot pat Ausekli;
Kad viņa brīdinājums atskanot,
Tad visi izklīdušie maldu gari,
Lai ūdenī vai gunī, zemē, gaisā,
Uz savām mītnēm steidzot atpakaļ.
Ka tā, to liecināja arī rēgs.

Marcels.

Viņš izgaisa, kad gaili izdzirda,
Tā saka, tuvu nākot laikam tam,
Kad piedzimis ir ļaužu pestītājs,
Šis ausmas putns dziedot augu nakti,
Tad gari nedrīkstot vairs apkārt klīst,
Nakts spēcinot un zvaigznes nekaitot,
Un fejas, raganas bez burvju varas;
Tik svēts un žēlastības pilns šis laiks.

Horācijs.

Tā esmu dzirdējis, pa daļai ticu,
Bet, raugiet, rūsgansārtā ietērpā nāk
Rīts pār rasas klātiem kalniem austrumos,
Laiks apsardzību beigt; es ieteiktu
Par visu to, ko šonakt redzējām,
Jo sīki ziņot arī Hamletam.
Es galvoju, ka rēgs, kas mēms ar mums,
Ar viņu runāsies. Vai piekrītat,
Ka viņam jāziņo par visu to,
Kā draudzība un pienākums mums liek?

Marcels.

Bez šaubām, lūdzu, tas mums jādara.
Es zinu, kur mēs viņu sastapsim.

Visi aiziet.

OTRĀ AINA Grezna zāle pilī.

Taures. Ienāk karalis, karaliene, Hamlets, Polonijs, Laerts, Voltimands, Kornēlijs, galminieki, pavadoņi.

Karalis.