Hamlets

Kā tu sev pašam.
Viņš taisni tāpat bija bruņojies,
Kad cīnījās ar uzpūtīgo norvēģi;
Tā raudzījās, kad spīvā ķildā viņš
Reiz poli ragavās uz ledus veica.
Cik dīvaini!

Marcels.

Tā divas reizes klusā pusnaktī
Viņš sardzei lepni garām pagāja.

Horācijs.

Kā īsti jāsaprot tas, nezinu.
Bet, cik es vispār nojaust spēju,
Tad valstī gaidāmas ir pārmaiņas.

Marcels.

Nu sēdieties un pasakiet, kas zin, —
Kam tāda stingra, modra apsardzība,
Kas naktīs nomoca šis zemes ļaudis?
Kādēļ ik dienas lielgabalus lej
Un ārzemēs pērk kara ieročus?
Kam kuģu būvētavās smagais darbs,
Kad nedod svētdienas vairs atpūtai?
Kam caurām naktīm jāsvīst sūrā darbā?
Kas var man paskaidrot?

Horācijs.

Es domāju, tas nebūs cits nekas.
Klīst baumas. Mūsu karali, kas miris,
Ko dēvēja par neuzvaramu,
Kad mita viņš vēl šinī pasaulē,
Kur viņa gars nupat mums rādījās,
Kā to jūs zināt, godkārības tirdīts,
Bij Fortinbrass to cīņā izsaucis;
Bet krita viņš un līdz ar dzīvību
Tās zemes zaudēja, kas bija līgumā,
Ko tie pēc likuma un parašām
Bij parakstījuši, pirms cīņu sāka.
Bet savukārtu mūsu karalis
Bij pretī ķīlā licis norvēģim
No savas valsts to lielo daļu,
Kas kristu tam pēc viņu līguma,
Ja pieveiktu viņš mūsu karali.
Bet tagad, stāsta, jaunais Fortinbrass,
Pilns cīņas spara, visā Norvēģijā
Sev līgstot dienderus, kas gatavi
Par uzturu un algu darīt visu,
Ko tiem liek. Šo karapulku nolūks —
Kā mūsu valstij labi saprotams —
Gūt atpakaļ ar varu, spaidu kārtā,
Tos novadus, ko zaudējis bij tēvs.
Tas, liekas, galvenais būs iemeslis
Šīm apsardzībām, kara priekšdarbiem
Un steigai, rosībai it visā valstī.

Bernardo.

Es domāju, tā būs. Un ne jau velti
Pie apsardzes nāk rēgs šis draudīgais.
Viss vienās bruņās, līdzīgs karalim,
Ap kuru bij un tagad vēl ir kari.

Horācijs.