Hamlets

Man ceļa saiņi kuģī! Dzīvo sveika!
Un, māsa, iegriežas ja ceļa vējš
Un gadās braucēji, tad nesnaud tu,
Bet ziņo, kā tev klājas.

Ofēlija.

Tu šaubies?

Laerts.

Par Hamletu un viņa draudzību
Spried kā par rotaļu un asins trauksmi.
Kā vijolīte dabas pavasarī
Plaukst pāragri, zied, svaiga ātri vīst, —
Vien mirklim atveldze un jauka smarža,
Ne vairāk.

Ofēlija.

It nekas?

Laerts.

Spried tikai tā.
Jo cilvēks augot ne vien pieņemas,
Bet it kā templi ceļ, kur iekšienē
Tam dvēsele un gaume izaug līdz.
Varbūt viņš tagad tevi mīl; bez viltus,
Bez ļaunuma ir viņa nodomi.
Tev tomēr jābaidās. Viņš augstas kārtas,
Viņš nevar tā kā citi mirstīgie
Sirdsbalsij klausīt; viņa izvēli
Valsts drošība un labklājība saista.
Un tāpēc ierobežo izvēli
To ļaužu balss un griba, kam viņš galva.
Ja saka viņš, ka tevi mīl,
Tad saprāts prasa, lai tu ticētu
Tik vien, cik viņa stāvoklis un vara
Spēj teikto darbos vērst, un tas nav vairāk,
Cik atļauj dāņu balsu kopība.
Tad padomā, ko zaudēt var tavs gods,
Ja ausis pārāk ticēs viņa dziesmām.
Jo, sirdi viņam dodot, jāziedo
Tev nevainība viņa iegribai.
Ak, bīsties, Ofēlija, bīsties, māsa,
Bēdz pavēnī no jūtu negaisiem,
No iekārību briesmu bultām vairies.
Ir pārāk izšķērdīga meiča biklā,
Ja mēnesim tā atsedz savu daili.
Pat tikums nav pret mēlnesību drošs.
Un bieži vien tārps aizkremt ziedoņasnus,
Pirms vaļā raisīti ir pumpuri.
Un jauno dienu rīta dzidrai rasai
Visbīstamākās ļaunas vēsmas brāzmas.
Ak, piesargies! Visdrošāks tas, kas vairās.
Cits naidnieks jaunībai kad nerodas,
Pret sevi pašu tad tā saceļas.

Ofēlija.

Šo labo pamācību droši likšu
Par sargu savai sirdij. Mīļais brāli,
Bet neesi tik lišķīgs mācītājs,
Kas rāda gan mums kraujo ērkšķu ceļu
Uz debesīm, bet pats kā vieglais plauks
Pa ērto baudu taku iet un piemirst,
Ko citiem mācījis.

Laerts.

Par mani nebaidies. Es kavējos par ilgu. Lūk, tēvs jau nāk.

Ienāk Polonijs.

Ir divkārt laime divreiz svētītam;
Mums izdevība otrreiz atvadīties.

Polonijs.