Kristofers un ēnu ordenis

Arno Jundze

Kristofers un ēnu ordenis

saturs

Pirmā nodaļa. Skola. Nepatikšanas sākas………………………..

Otrā nodaļa. Parīze. Marsa laukums………………………………….

Trešā nodaļa. Pirmais pārbaudījums…………………………………

Ceturtā nodaļa. Pēdējā skolas diena………………………………….

Piektā nodaļa. Higsa bozons……………………………………………….

Sestā nodaļa. Izbraukums ar elektrisko vilcienu…

Septītā nodaļa. Sekojot kartei…………………………………………….

Astotā nodaļa. Skolotājs Rozenkrancs……………………………….

Devītā nodaļa. Tās nav spēlītes!…………………………………………

Desmitā nodaļa. Svētā Jura baznīcā………………………………….

Vienpadsmitā nodaļa. C klases portāls……………………………..

Divpadsmitā nodaļa. Palatīna kalna noslēpumi……………….

Trīspadsmitā nodaļa. Ēnu ordeņa padome………………………..

Četrpadsmitā nodaļa. Kristāla galvaskauss……………………..

Piecpadsmitā nodaļa. Tētis atgriezies!………………………………

Sešpadsmitā nodaļa. Izšķirošais lēmums………………………….

Septiņpadsmitā nodaļa. Atkal nepatikšanas…………………….

Astoņpadsmitā nodaļa. Viltus Aleksandrs………………………..

Deviņpadsmitā nodaļa. Dāvids pret Goliātu………………………

Divdesmitā nodaļa. Lieli puiši reizēm raud………………………

Epiloga vietā………………………………………………………………………..

Pirmā nodaļa Skola. Nepatikšanas sākas

Tai rītā, kad viss šis ļembasts sākās, uz skolu es braucu visai sliktā garastāvoklī. Nē, it kā jau vajadzētu priecā­ties priekšpēdējā diena pirms vasaras brīvdienām! Neviens vairs neko neuzdod, atliek vien nodot biblio­tēkā mācību grāmatas, nekaitināt skolotājus un gaidīt to brīdi, kad tiks pasniegta liecība. Un brīvība varēs sākties!

Tomēr atšķirībā no klasesbiedriem, kam vasara nozī­mēja ceļojumus ar ģimenēm, laisku dzīvi Jūrmalas vasar­nīcā vai, sliktākajā gadījumā, lauku burvību pie omītes kaut kur ziedošā Gaujmalā, man tā nesolīja neko, izņe­mot netīru darbu autoservisā un garlaicīgu nīkšanu tvei­ces pārņemtajā pilsētā. Es jau otro gadu mainīšu mašī­nām eļļu, pelnot naudu skolai.

Arī Sarkandaugavas dzīvoklī es mitinos gluži viens, ja neskaita veco Freimaņkungu kalsnu un salīkušu vīru, mana tēta tēvabrāli, turklāt gauži garlaicīgu un mazru­nīgu tipu, kurš lasa Latvijas Avīzi, skatās Panorāmu, bet svētdienās apmeklē visus iespējamos dievkalpojumus, kādi vien tuvākajā apkārtnē pieejami. Par mammu es negribu runāt. Teikšu tikai vienreiz kopš dienas, kad

viņa iegāja veikalā nopirkt maizi un pienu, bet veikalam iebruka griesti, mammas vairs nav.

Bet tētis…

Viņš it kā ir. Tomēr, kopš ar mammu notika tas, viņš kļuvis īgns, nerunīgs un bieži dzer. Vai vismaz dzēra, kamēr bija šeit, Rīgā. Nu jau trīsarpus gadus tētis strādā Londonā. Reizi nedēļā viņš mums zvana, reizi mēnesī sūta Freimaņkungam trīssimt angļu mārciņu par manu skološanu un uzturēšanu. Freimaņkungs burkšķ, ka tas esot ļoti maz un arī pensija viņam niecīga, bet malka dārga. Tā nu es dzīvoju. Vecā mājā, kur dzīvoklī ir tikai krāsns apkure, aukstais ūdens virtuvē un sausā ateja kāpņu telpā.

Mācos es lielajā Valdemāra ielas skolā tā skaitās diezgan prestiža. Freimaņkungs, kurš pats ir beidzis kaut kādu arhitektūras institūtu tālajā Krievijā un visu mūžu projektējis pilsētas kanalizācijas ietaises, vienmēr uzsver, ka galvenais ir nevis vienkārši izmācīties, bet izmācīties labā skolā.

-      Sakari nozīmē visu, citādi visu mūžu tāpat kā es noņemsies pa kanalizāciju, bet pilis būvēs citi, Frei­maņkungs saka.

Sakaru tomēr kā nav, tā nav, jo arī īpašu draugu skolā man nav. Es nevarētu apgalvot, ka esmu iecienī­tākais puisis klasē. Drīzāk gan otrādi. Nē, es nesūdzos! Vienkārši mūsu Sarkandaugavas dzīvoklītis atrodas tālu no centra. Es braucu uz skolu ar autobusu. Savukārt mani klasesbiedri dzīvo tepat centrā. Daudzi no viņiem atskrien uz stundām kājām, jo viņu mājas ir tepat pāri ielai. Citus no rīta atved ar auto, dažus pat auto ar personisko šoferi. Kāda nu tur lielā draudzība, ja viņi

pērk jaunas drēbes labos veikalos un cits citam lielās, ka nedēļas nogalē bijuši Alpos paslēpot! Es savu lietoto apģērbu pērku Degās un ziemā slidinos no apledojuša kalniņa tepat kaimiņmājas pagalmā. Tie ir lielumi, kurus grūti salīdzināt. Bet es to ne pārāk ņemu galvā. Kāda jēga, vai ne?

Droši vien, ja man torīt nebūtu bijis tik slikts garastā­voklis, es būtu pamanījis, ka ar mani notiek kaut kas savāds. Bet iepriekšējā vakarā, salasījies Ilustrētajā Zinātnē par Ūriju Helleru, ekstrasensu, kurš ar domas spēku jau agrā jaunībā spējis saliekt karotes vai rokas pulksteņa rādī­tājus, es līdz diviem naktī centos koncentrēties uz savu veco modinātājpulksteni zaļi krāsotā dzelzs korpusā. Man tā gribējās saliekt lupatās viņa rādītājus! Tad nu es koncentrējos, koncentrējos… līdz sešos no rīta mani ar sāpošu galvu uzmodināja modinātāja pretīgais pļarkšķis. Tā rādītāji, protams, bija tikpat taisni kā iepriekšējā vakarā. Taisnību sakot, tiktāl nekā neparasta.