Kristofers un ēnu ordenis

Pats dīvainākais bija tas, ka, ne palūkojoties ārā pa logu pieturā, ne atskatoties atpakaļ autobusā, dīvainā tipa caurajā hūtītē vairs nekur nebija. Resna kundzīte ar diviem iepirkumu tīkliņiem garlaikoti pētīja transporta kustības shēmu. Bariņš manu skolasbiedru no blakus klasēm, bioloģijas skolotāja Prēdele, saukta par Rozīni, tas arī viss. Tā nu es sāpošu galvu un pamatīgi apjucis tenterēju uz stundām.

Kā tās pagāja? Ar šo garlaicīgo stāstu nav vērts kavēt jūsu uzmanību. Paši esat skolā gājuši un labi zināt, kāda ir priekšpēdējā mācību gada diena, kad skolotāji visos priekšmetos steidz izlikt gala atzīmes. Tie audzēkņi,

kuriem viss kārtībā, nav parādu, neizdarītu darbu, sēž iespējami klusāk, lai pēdējā brīdī nenokaitinātu skolo­tājus un neuzrautos uz nepatikšanām. Savukārt tie, kuriem draud nesekmība, vai tie, kuru liktenis izšķiras starp zemāku un augstāku atzīmi, protams, cenšas, cik tik vien spēka, lai glābtu vai labotu, ko vēl var labot, burtiski spietojot ap skolotājiem nu, lūdzu, skolotāj! Ierasta ainiņa, vai ne?

Man šī luncināšanās ap skolotājiem riebjas. Es cen­šos visas lietas kārtot laicīgi. Laikam aizmirsu pateikt, ka mācos tīri labi. Varbūt neesmu teicamnieks, tomēr zemākās atzīmes liecībā man šogad būs seši algebrā un septiņi ģeometrijā. Nu nepatīk man tā rēķināšana!

Nūjā, par to priekšpēdējo skolas dienu.

Es sēdēju stundās klusi un mierīgi, cenšoties neuzprasīties uz nepatikšanām. Laiks gāja, tomēr sajūta, ka šodien kaut kas nebūs īsti kārtībā, auga augumā. Pat ne tāpēc, ka bižainā Kate man iemeta ar dzēšamgumiju un rādīja mēli, bet es viņai neatbildēju tikai tādēļ, lai nepie­vērstu skolotājas uzmanību. Tā nu gan ir baigā kaza Kate, protams. Teicamniece! Visur bāž savu degunu! Un sūdzas klases audzinātājai par katru sīkumu. Tomēr stāsts jau nav par neciešamo bižaino Kati, bet gan par kņudošo nepatikšanu sajūtu, kas auga augumā, neraugo­ties uz to, ka skolas diena strauji tuvojās beigām.

Kad noskanēja pēdējais zvans, visi, protams, devās kur nu kurais. Es kopā ar bariņu klases zēnu posos aiziet uz Esplanādi palēkāt uz batuta. Bijām jau izgājuši uz ielas, kad pēkšņi atcerējos, ka joprojām neesmu paņēmis no sava garderobes skapīša sporta tērpu. Vecā galva! Atstāt

to skolā uz visu vasaru, protams, būtu pēdējā muļķība. Norunājis tikties ar puikām Esplanādē, devos atpakaļ uz skolu un kāpu lejup pa akmens trepēm puspagrabā uz mūsu garderobi, meklējot pa kabatām sava skapīša atslēgu. Labāk nebūtu to darījis!

Garderobē es uzrāvos uz skolas lielākā riebekļa Skai­das. Viņš tur bija kopā ar saviem pakalpiņiem Jaņķeli un Elvi. Skaida ir gadu vecāks par mani, tāds garš, pumpains lamzaks. Runā, ka viņa sencis esot ne īsti bijušais ban­dīts, ne īsti bijušais čekists. Biezais, no kura visi baidās. Par to, ka vecajam Skaidiņam nenoliedzami ir ietekme uz skolas vadību, varat būt droši. Par tādām ziepēm, kādas vāra Skaida, jebkurš cits jau sen no mūsu smalkās ģim­nāzijas būtu ticis izslēgts. Bet papiņam maks ir pietie­kami biezs, tāpēc dēliņš turpina krist visiem uz nerviem. Jaņķelis un Elvis mācās paralēlklasē. Tos divus varētu neņemt pārāk nopietni, bet aiz Skaidas muguras abi jūtas neaizskarami. Šī trijotne pamatā nodarbojas ar mazo puiku pazemošanu. Parasti viņi izvēlas augumā sīkākus. Iekausta, atņem naudu, iebāž ar galvu atkritumu urnā vai kādreiz garāmejot vienkārši tāpat iesper ar kāju pa dibenu un skaļi zviedz, kad mazais raudādams lokās uz grīdas. Man, par laimi, ar viņiem nav bijis nekādu attie­cību, tomēr zinu vienatnē labāk šo kompāniju nesa­tikt. Dažiem maniem klasesbiedriem tas jau ir slikti bei­dzies.

Ak vai, šoreiz laikam bija mana reize. Ienākot garde­robē, ieskrēju tieši lāča nagos! Cerēt uz to, ka mani te kāds paglābs skolas priekšpēdējā mācību dienā, kad garderobi tikpat kā neviens vairs neizmanto, būtu liels naivums.

-     A, rekur atnācis īru bomža mazais bomzēns! Ei, sīkais lutausi! mani pamanījis, iebļaujas Jaņķelis.

Tas, ka mans tētis strādā Londonā, nevienam skolā nav īpašs noslēpums. Arī augumā neesmu padevies, un ausis man ir diezgan lielas. Mierinu sevi ar domu, ka vis­maz ziemā var uz tām atbalstīt cepuri, lai tā nekristu uz acīm. Varētu jau mēģināt paskaidrot šim aunam, ka Lon­dona atrodas Anglijā, nevis Īrijā, tomēr tas neko būtiski nemainītu. Tāpat mani tūlīt sitīs.

-     Vai tu arī vasarā dosies uz Dublinu atejas maz­gāt? ņirdz Elvis.

Turpinu neatbildēt un klusējot slēdzu vaļā skapīti, lai izņemtu maisiņu ar treniņtērpu. Kāda jēga runāt? Visti­camāk, mana atbilde būs tikai ierosinājums tam, lai šo ķēmu acīs es pārvērstos par boksa bumbieri. Ar acs kak­tiņu pamanu, ka garderobes durvīs pavīd Kates biželes. Bet varbūt man tas tā tikai izliekas, jo garderobē neviens neienāk. Es arī nemaz negribu, lai kāds redzētu, kā mani tūlīt pazemos, kur nu vēl mūsu klases meitenes.

-      Paskat, Skaida, cik tas īru bomzis lecīgs! saka Elvis. Pat nesveicinās! Laikam lepns palicis.

Jaņķelis pieskrien man klāt un iebelž kārtīgu dunku pa plecu. Šampinjons!