Kristofers un ēnu ordenis

apmēram puskvartālu, un tad mums blakus nočīkst bremzes un parādās vēl viens tarkšķošs Ford busiņš. lā krāsu es neievēroju, bet kāda gan tam jēga? Pie stūres sēž kārns ūsainis ar smieklīgu un vecmodīgu cepuri galvā kā Čārlijam Čaplinam. To laikam sauc par katliņu, vismaz Freimaņkungs man reiz tā stāstīja.

-      Kāpiet iekšā! Ātrāk! Arī Dombuša aģenti jau ir noza­guši no stāvvietas auto un tūdaļ būs mums uz pēdām. To padzirdējis, zirgastainais tips hūtītē atrauj durvis un elsdams ielec busiņā gaisā nopland viņa plarzīgā šalle.

-      Cik ilgi tu stāvēsi?! viņš man uzbļauj. Es zinu, ka tikai muļķa puikas kāpj svešos auto pie svešiem onku­ļiem! Pats šo briesmu stāstu savulaik izdomāju, bet, tici man, ja nonāksi Dombuša nagos, tu vēlēsies, lai tevi labāk desmitreiz piekautu Skaida skolas garderobē visu klases meiteņu klātbūtnē! Un galu galā tu taču reizi par visām reizēm gribēsi uzzināt, kādās nepatikšanās esi iekūlies.

Viņa vārdi mani negaidot pārliecina. Un neizbrīna. Tobrīd mani vairs nekas nespēj izbrīnīt. Es izdaru kaut ko tādu, ko neviens normāls skolas bērns nekad nedarītu. Iemetos svešajā busiņā. Zirgastainais aizcērt durvis, un auto, riepām kaucot, uzņem ātrumu.

-     Piesprādzējieties! sauc garais ūsainais pie busiņā stūres. Šī nav veco ļaužu pansionāta pastaiga pie botā­niskā dārza puķu dobēm!

Nesamazinot ātrumu un signalizējot, busiņš pie sar­kanās gaismas šķērso Skolas ielas krustojumu. Dzirdu, kā kauc bremzes tiem, kam esam izskrējuši priekšā un aizšķērsojuši ceļu. Tik vien pagūstu kā piesprādzēties pie sēdekļa, kad līdzīgā stilā šķērsojam arī Baznīcas ielu.

-      Velns lai parauj, viņi jau mums seko! Skaties, tas melnais Mercedes taksometrs! Tie noteikti ir abi Dornbuša kranči, veroties busiņa aizmugures stiklā, satraucies saka no rīta satiktais zirgastes īpašnieks. Tev jānogrie­žas uz Brīvības ielu, Juglas virzienā. Tā ir gandrīz vienīgā kaut cik platā Rīgas centra iela, kur bez grūtībām varu atvērt avārijas portālu.

-     Zinu, atkliedz garais pie stūres. Tagad turieties!

Pārkāpjot visus iespējamos satiksmes noteikumus,

riepām kaucot, mūsu busiņš izgriežas uz Brīvības ielas. Manuprāt, mēs izbraucam šo pagriezienu uz diviem riteņiem kā īstā gangsteru filmā! Paskatos atpakaļ un redzu sekotājus līdzīgu manevru veic arī melns Merce­des taksometrs. Pamanu, ka tajā tiešām sēž tie paši divi brūnajos kombinezonos, kuri pirmīt mani centās ieda­būt dzeltenajā busiņā. Ir kāda lieta, kas mani iepriecina vairāk, aiz melnā taksometra mums seko ceļu polici­jas auto ar ieslēgtu bākuguni un sirēnu. Paldies Dievam, esam pamanīti!

-      Nekavējoties samaziniet ātrumu un apstājieties! skaļrunī skan barga balss, bet neviens tai pat nedomā klausīt.

-     Policija! es iesaucos.

-      Piedod, bet taviem policistiem te rokas ir krietni par īsām! norūc tas ar zirgasti. Būtu labāk, ja viņi nemaisītos pa kājām, kamēr paši nav iekūlušies pamatī­gās nepatikšanās.

Mežonīgā ātrumā patraucamies garām Dailes teāt­rim. Miera ielas krustojumā mūsu sekotāji gandrīz vai saduras ar tramvaju, bet pēc brīža jau atkal min mums uz pēdām. Mēs padrāžamies garām Jaunajai Ģertrūdes

baznīcai. Busiņa motors gaudo tā, it kā gatavotos eks­plodēt. Tallinas ielas krustojumā luksoforā deg sarkanā gaisma, bet mums tā neeksistē. Busiņš traucas tālāk, atstādams aiz sevis pamatīgu dūmu vērpeti.

-     Ver taču ātrāk vaļā portālu! Ar šo veco kleberkasti mēs no viņiem nekur tālu neaizmuksim! sauc garais pie stūres.

Dīvainis ar zirgasti jau kādu brīdi buras ap tādu kā nelielu planšetdatoru.

-     Portāls būs aiz Brīvības un Cēsu ielas krustojuma. Centrā starp trolejbusa vadiem! Ceturtā papildjosla! Es iedarbināšu staru lielgabalu. Bez tā mēs no viņiem neat­rausimies. Viņš nospiež kādu pogu uz vecās šujmašī­nas korpusa. Tas pēkšņi iezaigojas zaļganā krāsā un sāk mirgot. No šujmašīnas tukšā vēdera izvirzās stobrs ar optisko tēmēkli. Zirgastainais pavērš to pret sekotājiem melnajā Mercedes taksometrā.

-     Saki man, kad! viņš uzsauc pie stūres esošajam.

-     Nesteidzies, es vēl neredzu portālu! Ā, beidzot tas parādījās, murmina kārnais šoferis.

Vai man jums jāsaka, ka biju pamatīgi pārbijies?

Tas pat nav īstais vārds!

Sēdēju, muti atpletis, un nesapratu pilnīgi neko! Kāds vēl portāls? Pašā Rīgas centrā! Izbrīnā pavēros pa busiņa priekšlogu. Ja kāds no jums nekad mūžā nav redzējis Brī­vības un Cēsu ielas krustojumu, tad varu teikt, ka Cēsu iela ir tāda maza, slīpi ejoša ieliņa Brīvības ielas krei­sajā pusē to var redzēt, ja brauc ārā no centra Juglas virzienā. Bet Brīvības iela ir liela un plata trīs joslas vienā pusē, divas otrā -, pilna ar trolejbusiem, autobu­siem un vieglajām automašīnām. Vai zināt, ko es pēkšņi

ieraudzīju Brīvības ielas vidū? Ceturto joslu estakādi, kas ved stāvus augšup debesīs uz tādu kā sarkani zaigo­jošu… Pat nezinu, kā lai to nosauc! Ja šī josla atrastos uz zemes, varbūt to varētu dēvēt par tādu kā iebrauktuvi tunelī.