Kristofers un ēnu ordenis

Viņa dūre trāpījusi man pa muskuli, tas neciešami smeldz. Mēs, klases puikas, šo sitienu saucam par stīvo, jo roka pēc tam kādu bridi negrib kustēties. Ja es viņam tagad atbildētu, trijatā viņi mani pārvērstu par kotleti. Paņemu rokā audekla maisiņu ar treniņtērpu, sporta kur­pēm, neizdzertu minerālūdens pudeli un turpinu klusēt. Tāpat jau piekaus trīs pret vienu. Man nav izredžu, bet es viņiem vismaz nedošu to prieku sevi izprovocēt.

Elvis mani pagrūž tā, ka sāpīgi atsitos ar muguru pret skapīšu rindas durvīm. Skapīši žēli nograb. Tāda sajūta, ka metāla durvis no mana svara ieliecas.

-     Ei tu, sīkais bomzi, kāpēc ar maniem draugiem nesveicinies? Tev ko, skolā nemāca, ka, ieraugot vecākus onkuļus, jāsaka labdien? Pastūmis malā savus pakal­piņus, uz notikumu skatuves, dūres vīstīdams, iznāk Skaida.

Viņš tūlīt sitīs!

To, kas notiek tālāk, grūti izskaidrot.

Kā no malas dzirdu balsis. Vienu, tad otru. Pirmā ir sveša, bet kaut kur dzirdēta.

-     Lai satriektu jārīkojas spēji! tā saka.

Otra balss. Laikam taču tā ir mana, bet ļoti lecīga. Tā atcērt Skaidam, ka netaisos sveicināt visus šīs skolas pumpainos stulbeņus.

Skaida apmulsumā izbola acis, bet tas ir tikai uz brīdi, jo jau nākamajā mirklī viņš gāž man ar dūri.

Es daļēji izvairos no sitiena. Viņa dūre man pārsit apakšlūpu, un mutē ieplūst asiņu garša. Ar labo roku milzu dusmās triecu viņam sejā savu sporta tērpa maisiņu. Aiz audekla rokturiem sakampts, tas šņācot apraksta gaisā slaidu loku un smagi atsitas (tajā iekšā taču ir gandrīz pilna stikla minerālūdens pudele!) pret Skaidas piņņaino fizionomiju. Noskan dobjš būkšķis un izmisīgs Skaidas brēciens. Pēc mirkļa lielais lamzaks vār­tās pa grīdu, asiņaino seju saķēris.

-     Mans deguns! viņš auro.

Jaņķelis un Elvis, redzot savu bosu šādā stāvoklī, metas mukt. Elvi es panāku un no sirds speru viņam ar kāju pa pēcpusi. Pakalpiņš ar būkšķi ielido garderobes

skapīšos. Jaņķelis ir izveicīgāks. Viņš pamanās izsprukt pa durvīm, pirms tiek panākts.

-    Kas tur lejā, garderobē, notiek? dzirdu skaļu sko­las apsarga balsi un straujus soļus uz kāpnēm.

Man nav ne mazākās vēlmes ar viņu tagad izskaid­roties!

Uzmetu savas mantiņas uz atvērtā puspagrabstāva loga augstās palodzes, palecos, pievelkos un izlienu sko­las pagalmā. Palodze ir pamatīgi noputējusi, bet man nav laika tīrīties. Skrienu, cik jaudas, ārā uz ielas. Asi­ņains, pārsistu lūpu, netīrām drēbēm. Līdz luksoforam, pāri ielai, lai ātrāk nozustu šķērsielā, no kurienes nav redzama skolas ēka.

Šķērsiela pēcpusdienas tveicē ir gandrīz tukša. Gājē­jus uz tās nemana. Arī automašīnu tikpat kā nav. Vien gabalu uz priekšu piestājis dzeltens Volkswagen busiņš ar košu uzrakstu Ziedi un krāšņu augi. Burts m droši vien atlupis un pazudis. Ap busiņu līkņā divi paveci vīri vie­nādi brūnos darba kombinezonos.

Aizelsies straujiem soļiem eju augšup pa uzkalnā vedošo ielu. Domas manā galvā izmisīgi šaudās. Esmu pamatīgā ķezā! Kautiņš garderobē man noteikti nepaies secen. Liecinieku nav. Skaida droši vien nosūdzēs sencim, ka esmu pirmais sācis un viņu piekāvis. Jaņķelis ar Elvi sacīs to, ko liks Skaida. Galu galā pa ādu dabūšu es, nevis viņš ar savu bagāto papucīti. Sasodītas ziepes! Un tas viss priekšpēdējā skolas dienā!

Esmu nonācis blakus dzeltenajam Volkswagen busiņam. Līkņājošie vīri savā starpā kaut ko runā, bet viņu saruna līdz manai apziņai nenonāk, jo esmu pārāk sa­traukts.

-     Vai šis zellis ar asiņaino lūpu nav tas pats, kuru mums šodien pasūtīja Dornbušs? Noskenē!

-      Kas tur ko skenēt, te jau pa gabalu redzams, ka ir īstais. Tikai sīkais laikam ar kādu saplūcies. Grāb tik ciet!

Manu elkoni sažņaudz pēkšņs un dzelžains rokas tvēriens, mutei priekšā aizšaujas stipra un pēc tabakas smirdoša plauksta. Grabēdamas atveras bīdāmās sāndurvis, un es, izmisīgi spirinādamies, jūtu, ka mani tūdaļ ievilks dzeltenajā busiņā. Vīri vienādi brūnajos kombine­zonos nav nekādi skolas garderobes vārguļi, kas spārda mazos zēnus un iedomājas sevi par baigajiem varoņiem. Nespēju izrauties no viņu tvēriena!

Tajā brīdī, kaucot riepām, manā acu priekšā iznirst vēl viens busiņš tizli gaišzils Ford Transit. Tas nebrem­zējot traucas virsū dzeltenajam Volkswagen busiņam. Atskan pamatīgs blīkšķis, šķind stikli, lūst plastmasa, žēli čīkstot, liecas dzelži. No trieciena dzeltenais busiņš pamatīgi palecas, tā priekšdurvis atsprāgst vaļā un kār­tīgi iebliež tiem, kas mani sagrābuši. Viņi abi noveļas uz trotuāra, bet es esmu brīvs.

Apjukumā stāvu, muti atpletis, un redzu, kā atveras arī gaišzilā Ford Transit durvis. Pa tām izlec tas pats dīvai­nais tips hūtītē ar zirgasti un plarzīgo šalli, kurš man no rita piesējās autobusā. Padusē viņam pasists šujmašīnas korpuss. Tas pats, kas no rīta.

-      Ko stāvi kā miets, vai neredzi, ka tagad ir īstais brī­dis mukt! viņš uzsauc man. Skrienam, kamēr tie abi lempji vēl nav atžilbuši.

No rīta autobusā man šis tips šķita pilnīgs pakaļa, bet tagad saprotu, ka prātīgākais būtu viņam paklausīt. Mēs skrienam augšup pa Stabu ielu gar alus brūža sētu