Kristofers un ēnu ordenis

Dīvainības sākās, braucot uz centru. Autobusa pieturā septiņos no rīta laikā, kad visi cilvēki dodas uz darbu vai mācībām, neviena nebija! Es braucu uz skolu piec­reiz nedēļā, tāpēc, ticiet man, tas ir augstākajā mērā ne­parasti! Mūsu lielajā pilsētā tā vienkārši nemēdz notikt. Bet torīt man joprojām sāpēja galva un viss bija vienalga. Es neievēroju pat to, ka arī maršruta autobuss bija pil­nīgi tukšs! Nopīkstinājis e-talonu biļešu lasītājā, vienkārši atkritu tuvākajā sēdvietā pie loga, pat nenovērtēdams lielo veiksmi ka turpmākās četrdesmit minūtes līdz skolai man nebūs jāstāv kājās, kā tas visbiežāk arī notika.

Nākamajā pieturā autobusā iekāpa tikai viens brau­cējs. Pavisam savāds tipiņš! Pat nezinu, kā lai viņu

apraksta. Punduris? Nē, viņš tiešām bija maza auguma, bet ne jau punduris. Mēs ar klasi bijām uz liliputu cirku; es zinu, kādi izskatās punduri! Šis bija drīzāk strups un mazs, bet plats kā parādes durvis. Diezin vai garāks par manu metru un četrdesmit sešiem centimetriem. Vecs? Ne vecāks par manu tēti, bet tāds šausmīgi nolietots. Krunkains, retu bārdu, šķidrām matu pinkām, kas uz pakauša kūļājās, sasietas nekārtīgā zirgastē. Neciešu šos večus ar bizēm! Lai arī bija maija beigas, viņš bija tēr­pies sarkani melnā vilnas mētelī ar netīru oderi un garu, plarzīgu, tikpat apvazātu bārkšainu šalli ap kaklu. Un tas viss siltā pavasara dienā, kad, kā teiktu Freimaņkungs, saulīte pa zemes virsu staigā.

Reiz rudeni mums Dzejas dienu laikā uz skolu atveda vienu resnu onkuliņu, kurš stāstīja, ka esot liels lirikas meistars, viņam bija uz mata tāda pati šalle. Tomēr, ja dzejnieks kā tāds bomzis diezgan nepatīkami oda pēc alus un lietus samērcētām drēbēm, tad šo par klaidoni no­saukt būtu ļoti grūti. Viņš jau pa gabalu smaržoja pēc laba franču odekolona. Tāda paša, pēc kāda smaržo Ivariņa tētis, kad viņš melnā mersedesā reizēm no rīta atved dēlu uz skolu. Esmu ievērojis šo smaržu. To ir grūti nepa­manīt.

Turklāt galvā šim tipam bija noplukusi hūtīte ar tādiem kā naglas durtiem caurumiem.

“Droši vien tie domāti ventilācijai brīžos, kad pauris uzkarst,” es nodomāju.

Lai šis savādais portrets būtu pilnīgs, dīvainis turēja rokās vecas, celofānā ievīstītas šujmašīnas korpusu. Tieši korpusu, jo bija redzams, ka tai iekšā nekā nav.

-     Vai brīvs? viņš jocīgi piesmakušā balsī vaicāja.

-     Uhu! es pamāju ar sāpošo galvu, bet pie sevis nodomāju: “Vecais kretīns, vai tev tiešām tukšā autobusā vietas par maz, ka jābāžas virsū ar savām grabažām!” Dīvainais ar bizi apsēdās man pretī un labu brīdi knosījās tā, it kā dibenā viņam durtos mazas, bet asas saspraudītes. Es gan nekā tāda uz sēdekļa nemanīju. Varu jums to apzvērēt! Viņš ilgi tirināja kreiso kāju, smīnīgi blenzdams uz savu dzelteno un pamatīgi nomīņāto šņorzābaku. Un tad pēkšņi dīvainis zem deguna norūca: Autobusā tukšs ir tāpēc, lai mēs abi varētu aprunāties.

“Droši vien atkal kāds pedofils! Tūlīt piedāvās kon­fektes,” es secināju un turpināju klusēt. Mūsdienās pat bērnudārzā māca, ka ar svešiem onkuļiem sarunas auto­busā uzsākt nedrīkst. “Vai varbūt vienkārši šizofrēniķis!” Zirgastainis saprotoši pasmaidīja un, par laimi, aizvē­rās, turpinot aplūkot savu nošķiebto zābaku. Tā klusējot, mēs braucām labu brīdi, līdz, autobusam šķērsojot lielo Valdemāra ielas un Senču ielas krustojumu, dīvainais ar bizi pēkšņi palēcās un, pieliecies man pie auss, teica:

-      Redzu, tu neesi no runīgajiem puišiem, bet mani ir atsūtījis ordenis, lai paziņotu tev ne par ko nebrīnies! Pavisam drīz sāksies dīvainas lietas, bet tev jāsaglabā miers. Atceries! Lai kas arī notiktu, saglabā mieru! Orde­nis par tevi parūpēsies.

“Kāds vēl ordenis? Droši vien onkulītis šorīt tā paag­rāk izlaists no Tvaika ielas klīnikas!” es nodomāju un turpināju klusēt. Apspriesties ar jukušiem pedofiliem jau no paša rīta nav nekāds labais stils. Par laimi, nekāda tur­pinājuma mūsu sarunai nebija. Pat piedāvājuma panašķēties ar konfektēm ne.

-     Tagad man laiks izkāpt, jo baidos, ka mūs izseko un var noklausīties! Bet mēs tiksimies drīzāk, nekā tu vari iedomāties! Zirgastainais piemiedza man ar aci, paķēra savu šujmašīnu un prom bija. Gaisā novējoja laba odekolona smarža, bet šoreiz pieturā autobusā burtiski iebruka vesels bars brauktgribētāju. Tā, itin kā patiesi kāds būtu visu tā sarīkojis, lai mēs autobusā varētu paru­nāties, un tagad, kad saruna bija beigusies, visi censtos atgūt nokavēto. Autobuss sakustējās, un pietura drīz vien izgaisa skatienam. Tikpat ātri kā dīvainais tips ar šujmašīnu no manas sāpošās galvas.

Tad pienāca arī mana pietura. Kad kāpu ārā no auto­busa, ausīs pēkšņi ieskanējās viegli piesmakusī balss:

-     Aizmirsu pateikt, ja gribi saliekt pulksteņrādītājus ar domas spēku, tad raidi domu strauji kā sitienu pa futbola bumbu. Lai satriektu jārīkojas spēji!

Godīgi sakot, es no izbīļa gandrīz palēcos kā vispār kāds kaut ko tādu varēja zināt?!