Kristofers un ēnu ordenis

-     Nūjā, bet…

-      Nekādus bet! Vienkārši nomierinies un pieņem to kā lietu dabisko kārtību! Tu esi daļa no milzīga plāna, un viss tajā ir nosacīts. Kādam tu esi mikroskopisks punk­tiņš, bet kādam izplatījums. Ja tevi pirms laika izrauj ārā no šīs ķēdes, tam var būt tālejošas sekas uz abām pusēm. Puteklīšiem tevī tā ir Visuma bojā eja, bet Visums, iespējams, zaudē kādu ļoti svarīgu puteklīti, kuram ir sava noteikta nozīme šajā vietā, laikā un telpā, noskal­dīja Gildensterns.

-     Pieņem to kā visu pamatu lielo pamatu, piebilda Rozenkrancs. Nav ko te meklēt visaptverošas un sarež­ģītas teorijas. Lielās lietas patiesībā ir ļoti vienkāršas. Bet tagad, ja jau esi tik daudz lasījis, jaunais cilvēk, atkārto, lūdzu, vēlreiz to, ko Hokings grāmatā Vēl īsāk par laika vēsturi teica par tām daudzajām dimensijām, kuras var salikt tev kabatā.

-     Nu, tās ir ļoti… saspiestas… bet tad jau iznāk, ka šī saspiestība ir tikpat nosacīta kā viss, par ko mēs nupat runājām? Kādam saņurcīts konfekšu papīriņš kabatā, kādam nepārvarams attālums?

-     Tieši tā! Uz to pusi ir, māja ar galvu Gildenstems. Redzi, Kristofer, visi šie grāmatu stāsti par ceļošanu telpā un laikā, protams, ir rakstnieku fantāzijas

apdvesti, tomēr tajos kā pelavās slēpjas saprāta graudi. Cilvēks tiešām var vienā mirklī pārvietoties no Rīgas uz Parīzi, cilvēks patiesi var ceļot laikā.

-     Jūs… nejokojat…? Es apjucis iekodu sev lūpā. Tā iesāpējās.

-      Kod lūpā, cik gribi, Kristofer, tā sāp, tātad tas nav sapnis un cilvēks tiešām var ceļot laikā!

Atzīšos, es labu brīdi klusēju un raudzījos apkārt. Šī tiešām bija Parīze, kaut gan vēl nupat mēs traucāmies ar sagrabējušu busiņu pa Brīvības ielu Rīgā. Cilvēki gāja mums garām, skanēja franču valoda, smiekli.

-      Ak, Parīze, kā man patīk šī demokrātiskā attieksme! Vai varat iedomāties vēl kādu pilsētu, kuras parkā iespē­jams mierīgi sēdēt ar slapjām biksēm uz soliņa un liet no kurpēm ārā ūdeni, nepievēršot sev publikas uzma­nību? neveiklo klusuma bridi pārtrauca Gildensterns un izgrieza slapjās zeķes.

-     Ielien krūmos un izgriez ari bikses tāpat jau izska­ties kā apčurājies, bet vismaz nepilēs! noteica Rozenkrancs.

-      Nu labi, pieņemu, ka jums ir taisnība, cilvēki var ceļot laikā, sakopojis domas, teicu. Bet ko nozīmē visa šī pakaļdzīšanās, ordenis, portāli?

-      Izstāsti viņam, Rozenkranc! Es tiešām pa to laiku izgriezīšu savas slapjās bikses. Laime, ka ārā ir tik silts. Neciešu šos sarkanos portālus! noburkšķēja Gilden­sterns un ielīda milzīgā rododendru dobē.

-     Tu pats labi zini, cik ziņkārīga ir cilvēka daba, Kris­tofer! Liels vai mazs vienalga, jābāž savs deguns visur, kur vien to var iebāzt. Iedomājies, kas notiktu, ja cilvēce uzzinātu, ka ar samērā vienkārša aparāta palīdzību var

puslīdz brīvi pārvietoties laikā. Visi taču mestos pagātnē, lai apciemotu savus mūžībā aizgājušos tuviniekus, lai redzētu, kā Ēģiptes faraoni cēla piramīdas, un to, vai Žannu d’Arku tiešām sadedzināja sārtā. Un ne jau tikai mīlestība vai zinātkāre vien! Iedomājies visus tos gudri­niekus, kas gribētu savā savrupmājas interjerā 15. gad­simta zeltkaļu darinātos dārgmetāla traukus, Rembranta gleznu oriģinālus vai īstu Ķīnas Ciņu dinastijas laika porcelānu. Atrastos taču nekrietni ļautiņi, kas tādēļ būtu gatavi doties pagātnē, laupīt un slepkavot. Vai arī gluži otrādi cēlsirži, kas nolemtu: ja es tagad došos uz 1922. gada vasaru Berlīnē un nogalināšu Hitleru, pirms viņš būs nācis pie varas, cilvēce tiks glābta no kara un holokausta. Diemžēl neko viņš neizglābtu.

Vienmēr atceries šo salīdzinājumu par sevi izplatī­jumā un izplatījumu sevī. Viss ir ļoti nosacīti. Ziņkārīgo pūļi, atgriežoties pagātnē, neglābjami izpostītu lietu da­bisko ritējumu. Saki, nu kāda būtu jēga iedot Kromanjonas cilvēkam mp3 atskaņotāju vai mikroviļņu krāsni? Vai viņš no tā kļūtu laimīgāks? Kurš tam ticētu, ja no nākot­nes ieradies svešinieks pateiktu topošai māmiņai tavs vēl nedzimušais bērns būs briesmonis, labāk nelaid to pasaulē? Varbūt būs, bet varbūt ne. Ja nu kāds ļaunprātis aizietu pie Jaunavas Marijas? Ko tad?

Iedomājies, ja visas Rembranta vai Leonardo da Vinči gleznas no pagātnes, tieši no abu mākslinieku darbnī­cām ar vēl īsti pat nenožuvušu krāsu un neierāmētas, pārceltos uz šodienas bagātnieku savrupmājām! Vai cil­vēce tad vispār uzzinātu, ka ir tāds Rembrants vai die­višķais Leonardo? Jā, Mona Liza varbūt greznotu kāda miljardiera ēdamistabu, bet pasaulei uz visiem laikiem

būtu atņemta iespēja apbrīnot un pielūgt viņas mistisko smaidu. Iedomājies, kā mēs sevi apzagtu! Gan materiāli, gan kultūras ziņā.