Kristofers un ēnu ordenis

-      Bet arī tā šobrīd ir stāsta blakuslīnija. Tā turpinot, mēs te runāsim trīs dienas! noņurdēja Gildensterns.

-     Es gribētu tikt līdz galam.

-     Tev taisnība, turpini! pamāja Rozenkrancs.

-     Četrpadsmitajā gadsimtā dzīvoja kāds ģeniāls zināt­nieks. Viņu sauca Vendenes Vilhelms. Jā, jā, viņš tie­šām ir dzimis tepat Livonijā! Tomēr neviens nezina, kas bija viņa vecāki varbūt latvieši, varbūt igauņi, vendi, vācieši. Vilhelmu kā mazu zīdainīti pie Vendenes ordeņa pils mūriem atrada klejojošie mūki. Visi apkārtnes iedzīvotāji bija miruši mēra epidēmijā. Tas ir Dieva brī­nums, ka puišelis izdzīvojis, nosprieda mūki un paņēma mazuli sev līdzi uz Vāciju. Vilhelms tiešām izrādījās ļoti apdāvināts. Vācijā viņš nonāca cisterciešu klosterī pie labiem skolotājiem. Vēlāk par gudro jaunekli ieintere­sējās Romas pāvests Bonifācijs IX. Vatikāna slepenajās bibliotēkās un laboratorijās tolaik norisinājās daudz interesanta. Filozofu akmens bija tikai tāda niekošanās. Augstāko Vatikāna garīdznieku uzdevumā Vilhelms lielā slepenībā attīstīja ideju, ko mūsdienās dēvē par teleportāciju. Pāvests gribēja noskaidrot, vai ir kāds noslēpu­mains mehānisms, ar kura palīdzību Svētais Gars spēj parādīties īstajā vietā un īstajā laikā, lai veiktu savus brīnumdarbus. Nedomāju, ka tolaik katoļi saprata, ka pastāv tas, ko mēs saucam par portāliem, bet kaut kāda nojausma viņiem acīmredzot bija.

Tā nu Vilhelms kādudien diezgan neveiksmīgi teleportējās, trāpot kādā seno civilizāciju atstātajā portālā.

Principā Vilhelmam būtu bijis jāiet bojā, bet gluži kā brīnumu pasakā, kur, paveļot nost pareizo akmeni, no pazemes tomēr ir iespējams atgriezties virszemē, arī Vil­helmam izdevās izdzīvot, jo viņam, klīstot pa dimensi­jām, palaimējās atrast to ierīci, kuras jaunākā, uzlabotā modeļa darbību tu šodien izbaudīji uz savas ādas. Jāteic, ka viegli Vilhelmam tas nenācās. Gandrīz divdesmit ga­dus pēc Zemes laika viņš mētājās pa dažādiem laika tuneļiem un dimensijām, pārtikdams no tā, ko tajos bija pametuši nelaimīgie, kuri tur iekļuvuši nejaušas saga­dīšanās dēļ. Reižu pa reizei viņš bija par mata tiesu no izkrišanas uz kādas dzīvībai nepiemērotas planētas. Bet galu galā Vilhelmam izdevās izkalkulēt īsto formulu, lai dotos turp, kur nepieciešams. Tiesa, pēc atgriešanās Vil­helms piedzīvoja pamatīgu izbīli. Iedomājies, pa to laiku, kamēr viņš maldījās portālos, Vatikānā bija pagājuši jau divdesmit gadi un nomainījušies trīs pāvesti! Pāvests Martins V, kurš neko nezināja par sava priekšgājēja meklējumiem, lika nabadziņu sadedzināt sārtā kā burvi. Tomēr galu galā ar slepenajos eksperimentos iesvētīta sirma kardināla atbalstu Vilhelmam izdevās paslēpties kādā klusā Transilvānijas klosteri. Tur viņam radās daži uzticami skolnieki.

Protams, sākumā Vilhelmam un viņa sekotājiem klā­jās visādi. Bija arī dažādi kārdinājumi. Iedomājies, ko īstenam un kaismīgam kristietim nozīmētu atrast Svētā Grāla kausu! Bet laika gaitā kaislības norima, un uzti­cami skolnieki viņa darbu turpināja. Tā tas rāmi un mierīgi ritēja līdz 19. gadsimta nogalei, kad zinātniski tehniskais progress kļuva neprognozējams un nevadāms. Tad arī

oficiāli tika nodibināts Ēnu ordenis tajā formā, kādā tas darbojas mūsu dienās, jo slēpties kaut kur Transilvānijas kalnos nozīmētu zaudēt saikni ar reālo pasauli. Tomēr Vilhelma izvirzītie sākotnējie mērķi nav mainījušies vēl tagad. Tie ir: pasargāt no iekļūšanas portālos personas, kas nejauši, kā teikts pasakā, atripinājuši nost no ieejas īsto akmeni. Nelaist portālos nelietīgus ļautiņus un arī labsirdīgus pasaules lāpītājus, kas cer, izslēdzot no spē­les kādu liela mēroga tirānu, uzlabot vēstures ritējumu. Aizstāvēt cilvēkus no tiem neradījumiem, kas laiku pa laikam iemaldās mūsu dimensijā no citām zemākām pasaulēm.

-     Un kas tad ir tas, kā viņu tur sauca… D…d…d… Nu tas, kura vīri gribēja ievilkt mani savā busiņā?

-      Fon Dornbušs? Redzi, ne visiem šķiet, ka pagātne jāsaglabā tāda, kāda tā ir, ne visi domā, ka atstāt Rem­branta gleznu viņa darbnīcā ir pareizā doma. Dažiem liekas, ka tieši viņi ir īpaši izredzēti un drīkst šur tur iejaukties. Dornbušs bija viens no Vilhelma sekotājiem, kurš nolēma izmantot ceļošanu laikā nedaudz savtīgos nolūkos. Kad Ēnu ordenis to atklāja, diemžēl Dornbušs jau bija kļuvis pietiekami spēcīgs, lai viņu vairs nevarētu tā vienkārši apturēt. Tā nu viņš izveidoja savu aģentūru. Nav tomēr tā, ka Dornbušs būtu ļaunais, kas pagātnē čiepj antīkas glezniņas, lai izdevīgi pārdotu tās tagad, bet mēs esam tie labie, kas pret to cīnās. Šajā pasaulē nekas nav tikai melns vai tikai balts. Dažas no Dombuša idejām ir pietiekami pragmatiskas un racionālas. Teik­sim tā, viņš vienkārši ciniski akceptē to ļaunumu, kurš mājo cilvēkā, un vajadzības gadījumā to izmanto. Mēs tā

nekad nedarām. Tāpēc ir lietas, kurās mēs esam princi­piāli pretējās pozīcijās. Bet ir lietas, kurās mēs sadarbo­jamies plecu pie pleca.